Ledāja veidots reljefs ar izteikti blīvu akmeņu klājienu, kas ir ievērojamākais šāds ģeoloģiskais veidojums Latvijā. Valsts aizsardzībā ņemts padomju gados (1962. gadā), 85,7 ha platībā. Senās Litorīnas jūras senkrasta posmā no Kaltenes līdz Rojai mežos ir apskatāmi lieli akmeņu sablīvējumi zemes virspusē. Tie atrodami vaļņu un akmeņu klājienu veidā. Ģeologi ir konstatējuši, ka dažādās vietās akmeņu koncentrācija ir 30 līdz 60 akmeņi uz 100 kvadrātmetriem. Akmeņu krāvumi ir līdz 1 km gari, 10–100 m plati un vairākus metrus augsti. Šo akmeņu krāvumu veidošanās notikusi apstākļos, kad, ledus mēlei atkāpjoties, tās malas joslu sāka apskalot Baltijas ledus ezera ūdeņi. Apkārtnē atrodama ir ne tikai Velna kalva, bet arī citas — Kārduškalva (Kārdūžkalva), Pūņu kalva, Krapsiņkalva un citas mazākas kalvas. Pēc biologu ziņām, kalvās sastopami vairāki ļoti reti augi, piemēram, piejūras klimatu mīlošā efeja (Hedera helix) un ziemeļnieciskais Zviedrijas pundurgrimonis (Chamaepericlymenum suecicum), kā arī staipekņi, zabatzāle, paparžveidīgs augs saldsakne u. c.
Stāstījums
Ir teikas, ka kalvas sanesis Velns, nevis ledājs. Balstoties uz nosaukumu un teiku esamību, šo ģeoloģisko kompleksu varam vērtēt arī kā mitoloģisku vietu. Izplatītākā teika par Velna kalvām vēstī, ka akmeņus savācis velns, lai taisītu tiltu uz Sāmsalu. Viņš nolēma piebērt jūru ar akmeņiem. Velns akmeņus sabēris lielā maisā, bet, tā kā maiss bijis ļoti smags, tas pārplīsis un akmeņi izbiruši Velna skrējiena virzienā (no DA uz ZR). Tā vēl šodien nav ceļa uz Sāmsalu, un Velns uz Sāmsalu tā arī netiek. Vēl 20. gs. sākumā veci ļaudis piekodinājuši bērniem pie akmeņkalvas uzvesties rāmi un klusu.
Statuss
Informācija Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes reģistrā nav atrodama.
