Ceturtais lielākais akmens Latvijā un pats dižākais Kurzemē. Akmens izmēri: garums 7,0 m, platums 6,9 m, augstums 3,4 m, apkārtmērs 26 m, tilpums 80 kubikmetri. Akmens senāk ir postīts, atšķeļot no malām un virspuses gabalus, tāpēc tas ir neregulārs, šķautņains un ar stāvām malām. DR un R daļā atklājas iesārts plagioklaza mikroklīna granīts, ZR daļā — pelēkbalts pegmatītgranīts, DA — pelēks granīts. Interesants kā reģionā lielākais dižakmens, kas viegli pieejams un piemērots plašam tūristu lokam.
Stāstījums
Ir teorētiskas versijas par to, ka te bijusi sena kulta vieta. Akmens tuvumā senāk augusi liela liepa, bet pie tās, arot zemi, atrastas ogles — varbūtēju senu ugunskuru paliekas. Pēc citiem datiem, ap akmeni vēl 19. gadsimtā augušas svētliepas, pēdējā nozāģēta ap 1930. gadu. Teika stāsta, ka netālu bijušas Tilgaļu mājas un Tilgaļu baznīca, kas mēra laikos gājusi bojā. 1937. gadā izdotajā grāmatā „Seni stāsti par manu māju” rakstnieks Jānis Trimda tēlaini stāsta par savām dzimtajām mājām, Silenes Kalējiem, senatnē, iepazīstina ar tuvākās apkārtnes ievērojamākām vietām un apraksta arī šo dižakmeni: „Netālu no kapsētas klajā laukā šalc milzu liepa, vēl atgādinādama tos laikus, kad te gadu simteņiem ilgi pavasaros plauka, vasarās ziedēja un rudeņos atkal nometa visas lapas krāšņa liepu birzs. Tad lielais akmens, kas ir lielākais visā Kurzemē, negulēja klajā vietā, no visām pusēm jau pa gabalu saredzams, bet bija novietojies liepu birzs pašā sirdī, kur mani senči to turēja Dievam par ziedokli. Un bez liepām vēl šajā birzī bija vēl daudz ābeles… Tad nāca vācu vara, kas ar zobenu un uguni ieviesa mūsu zemē kristīgo ticību, tā visiem līdzekļiem cīnījās pret ļoti noturīgo un slepeno elkdievību… Bēdīgu likteni bija piedzīvojušas Dieva dārza dižās liepas, svešu vācu vīru cirvjiem nocirstas, kuršu ragavās uz jūrmalu vestas, kuģos krautas un pa jūru prom uz tālām pilsētām aizlīgotas visādu spēļu kauliņu, tāpat nesvētu vai svētu bilžu rāmju taisīšanai. Un Dieva dārza vietā nu bija vairs tikai dižais Laimas akmens, kam svešie krusta vīri tā lieluma dēļ neko nevarēja padarīt, un visapkārt akmenim tikai celmi vien, apauguši smuidrām atvasēm.” Šis ir vienīgais gadījums, kad akmenim lietots Laimas akmens nosaukums, neviens cits aprakstītājs ne pirms, ne pēc tam šādu nosaukumu nemin. Arī Talsu novada muzeja ekspedīciju materiāli liecina par Vandzenes Lielo akmeni (padomju laikos bieži lietots akmens nosaukums) kā iespējamu senu kulta vietu. „Kādreiz netālu no akmens augusi liela liepa (nolūzusi 1969. gada vētrā). Akmens un liepa, pēc vietējo iedzīvotāju stāstījuma, esot sena upurvieta. Upuru uguns kurināta liepas tuvumā, bet ne uz akmens (lai to nebojātu).”
Taiga Lasmane (Viļa Veldres meita) atceras, ka Pieminekļu valde 1930. gados akmenī iekalusi Latvijas zvaigznīti. Zvaigznīte iekalta akmens malā pret ceļu, tā bijusi 10 cm diametrā. Vandzenes (Tilgaļu) dižakmens galvenā vērtība ir izcils dabas objekts, bet kultūrvēsturiskā nozīme — tikai varbūtēja un pagaidām nepierādīta.
