Lāčplēša akmens

Lāčplēša akmens pirms Ķeguma HES uzpludināšanas atradās seklā ūdenī pie Daugavas salas iepretim Lielvārdei. Daļa akmens jau senatnē bija no tā atšķēlusies un gulēja turpat līdzās. Lielākais akmens tika saukts par Lāčplēša gultu (arī Pērkona bultu), mazākais — par Laimdotas akmeni vai Lāčplēša segu. Lāčplēša akmeni draudēja appludināt jaunbūvējamā Ķeguma HES ūdeņi, tomēr akmeni neļāva appludināt. Akmenim abās pusēs piebrauca pa liellaivai, kurām celtspēja katrai bija ap 40 t, pāri liellaivām pārmeta baļķus, akmenī ieurba caurumus, tajos iesita dzelzs tapas un pašu akmeni ar trosēm piesēja pie baļķiem. Ūdenim ceļoties, lielais akmens tika atrauts no Daugavas gultnes. Pēc tam akmeni pa ūdeni (tā tas zaudēja lielu daļu svara) aizpeldināja uz Ķegumu un izvilka krastā. Vēlāk akmens tika pārvietots uz vietu, kur to vairs neskāra uzpludinātās Daugavas ūdeņi. 1976. gada 11. augustā akmeni ar smago tehniku pārveda un uzstādīja Daugavas krastā starp Lielvārdes baznīcu un Andreja Pumpura Lielvārdes muzeju, kur akmens tagad atrodas. Akmens sastāv no divām daļām. Lielākās daļas tilpums ir 20 kubikmetri, apkārtmērs 15 m, augstums 2,1 m, garums un platums 4,8 x 3,5 m. Lielākā akmens daļa svērusi ap 75 tonnām, mazākā — ap 15 tonnām. Šķiet, ka Velna teiku vainags ap Lielvārdes Lāčplēša akmeni uzskatāms par visai senu, jo nedaudz tālāk esošā Kokneses Pastamuižas Velnakmens teikas, kas tāpat stāsta par Velna darbību Daugavas krastos un akmens mitoloģisko pārvietošanu, pēc rakstīto avotu ziņām, ir datējamas ar vismaz 15. gs. vidu. Visas šīs vietas iekļaujas plašākā Daugavas Velna vietu un Velna teiku aplocē un uzskatāmas par mitoloģiskām vietām. Blakus Lāčplēša akmenim novietots ar jaunlaiku folkloru saistīts ozolkoka stumbrs — Spīdolas bluķis. (Urtāns, 2007)