Valliešu Elka kalns ir tālu redzams reljefa izcēlums, kas atrodas Abavas upes ielejas labajā malā. Virs tuvākās apkārtnes ar lieliem lapu kokiem un biezu pamežu apaugušais kalns izceļas par apmēram 15 m, bet samērā līdzenajā apkārtnē Elka kalns redzams no liela attāluma. Kalns ir nedaudz iegarens DR–ZA virzienā, turklāt kalna sānu nogāzes ir stāvākas nekā galu nogāzes. Kalna ZA nogāzē, jūtami mainot reljefu, uzbūvētas Valliešu mājas; no šīs puses kalns ir pārredzamāks. Pašā kalna galā kādreiz bijušas par Elka dzirnavām sauktās vējdzirnavas, kas gāja bojā II Pasaules kara laikā. Tagad kalna virsotne nav apaugusi; tur ir vairākas Valliešu ābeļdārza ābeles. Kalnam nav konstatēti seni pārveidojumi, tomēr ir norādes, ka kalna pakājē bijis grāvītis, kurš mūsdienās nav vairs saskatāms. 1941. gada 22. oktobrī arheologam P. Stepiņam Valliešu saimnieks Elka kalna DR piekājē rādījis vietu, kur senāk bijis redzams liela ozola celms, ap kuru arot atrastas kādas senlietas. Savukārt kalna R pusē izarts piesis un bronzas pīlīte. Saimnieks tolaik arī stāstījis, ka senie latvieši šajā kalnā esot pulcējušies zem ozoliem dievu lūgt. Valliešu Elka kalnā vai tā tuvumā atrasta Latvijai unikāla bronzas laikmeta senlieta — jostas kaula sprādze, tomēr tās saistība ar Valliešu Elku kalnu vai tā sakrālo nozīmi nav pierādīta. Jostas sprādzei veltīta arheologa A. Vaska īpaša publikācija (A. Vasks. Bronzas laikmeta jostas sprādze. (Arheologs Dr.hist., Dr.hist. h.c. Jānis Apals. Biobibliogrāfija, darbabiedru veltījums 70 gadu jubilejā. Sast. A. Caune. – Rīga, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000., 109.–113. lpp.)). Valliešu Elka kalna tuvumā atrodas Ķīšu pilskalns un vēl citas arheoloģiski nozīmīgas vietas.
Valliešu Elka kalna pati virsotne nav apaugusi, uz tās ir ābeļdārzs, mazlietots šķūnis un nomesti dažādi lūžņi. Valliešu mājās notiek aktīva lauksaimnieciskā darbība. Lai tiktu līdz Elka kalna virsotnei, jāiet cauri mājām. Par Elka kalnu nav nekādu zīmju vai norāžu.
