Zviedru cepure ir iegarens, noapaļoti trīsstūrveidīgs, DR–ZA virzienā orientēts, apkārtnes reljefā labi nodalīts uzkalns. Kalna augšējās, līdzenās daļas izmērs ir ap 12 x 25 m, malas ļoti kraujas, iespējams, stāvinātas. Stāvākā ir Z nogāze, kas ir 10 metrus augsta. Agrākos laikos uz kalna auga liels ozols (apkārtmērs 5,4 m), kuru 1984. gadā izdedzināja un kurš 2005. gadā nolūza. Kalniņa Z nogāzē aug liela liepa (apkārtmērs 3,4 m). Nostāstos ir stāstīts, ka kalniņu sametuši ar cepurēm uz kritušo zviedru virsnieku kapa; ozols simbolizēja zviedru ģenerāli, liepa — viņa sievu. Pēc citiem nostāstiem, Piltiņkalnā kādreiz bijuši Ķempju māju ģimenes kapi un atrastas senlietas. Pētnieki izteikuši uzskatus, ka Piltiņkalns varētu būt bijis neliela nocietināta vieta jeb pilskalns, tomēr uz kalna nav konstatējams kultūrslānis, kas to apliecinātu. Citi uzskati, kas ticamāki, ir tādi, ka Piltiņkalns ir mākslīgi apdarināta sena svētvieta.
Par Ķempju Piltiņkalnu fiksēti īsi, fragmentāri narratīvi, kas nereti ir ļoti līdzīgi, tāpēc te sniegta šo visai dažādo narratīvu kompilācija.
- Piltiņkalnā apglabāti divi zviedru virsnieki, kuru padotie karavīri uzkalnu sanesuši ar cepurēm, tāpēc kalniņu sauc par Zviedru cepuri. Šeit esot apglabāts kāds zviedru ģenerālis un 200 karavīru ar visiem zirgiem vai zviedru karavadonis un viņa sieva. Viņu piemiņai esot stādīti ozols un liepa. Zviedru kara laikā uzkalnā esot stāvējis lielgabals, ar kuru apšaudīta Sabile. Uzkalnu esot sabēruši krievu karavīri un no tā ar lielgabaliem apšaudījuši Sabili. Kalniņš radies zviedru-poļu kara laikā. Zviedri cieta sakāvi, kurā aizgāja bojā ļoti daudz kareivju. Dzīvi palikušie biedrus apbedīja kopējā kapā, to apberot ar cepurēs sanestu zemi. Godinot savu karavadoni, viņi iedēstīja ozolu, bet viņa līgavai, kas gaidīja mājās savu iecerēto — liepu.
- Netālu no Matkules un Sabiles kādā kalna nogāzē izceļas neliels kalniņš ar milzīgu ozolu vidū — Zviedru cepure. Leģenda vēsta, ka šis kalniņš radies zviedru-poļu kara laikā. Zviedri cieta sakāvi, kurā bojā gāja ļoti daudz kareivju. Dzīvi palikušie biedrus apraka kopējā apbedījumā, to apberot ar cepurēs sanestu zemi. Godinot savu karavadoni, viņi iedēstīja ozolu, bet viņa meitenei, kas gaidīja mājās savu iecerēto — liepu. Tā nu gadu simtiem ozols un liepa, kas atrodas nedaudz zemāk, tiecas viens pēc otra. Diemžēl astoņdesmitajos gados asu izjūtu meklētāji izdedzināja ozola stumbra vidu, tāpēc tas vairs nav tik dižens kā kādreiz. („Tukuma Ziņotājs”, 2001. g. 4. janvārī)
Kalns, kas labi izceļas un nodalās, jūtami iezīmējas gan apkārtnes dabīgajā, gan urbanizētajā, ar atpūtas kompleksu saistītajā ainavā. Vienā no kalna stāvajām malām aug liela liepa, bet lielais ozols, kas arī kādreiz auga Piltiņkalnā, 2005. gadā nolūza, un tagad tā stumbrs ir aizvilkts tālāk pļavā uz Abavas pusi. Nolūzušā ozola celms apzāģēts. Apmeklējuma brīdī Piltiņkalns bija nepļauts, lai gan vispār kalns tiekot pļauts, un arī tagad drīzumā ir paredzēts to appļaut. Tieši gar kalnu ved slēpošanas trase un pacēlāja troses; no pacēlāja Piltiņkalns ir labi apskatāms. Uz Piltiņkalnu paveras jauks skats arī no atpūtas kompleksa piebraucamā ceļa, respektīvi, no Abavas ielejas malas. Tomēr par pašu Piltiņkalnu nekur nav ne norāžu, ne informācijas.
Satur informāciju no projekta:
Added by
www.latvijas-pilskalni.lv, www.senvietas.lv un hillforts.eu izveidotājs un uzturētājs.