Masīvs kubveida akmens cilvēka augumā ar padziļinātu iedobi tā virspusē. Precīzu liecību par šā akmens nosaukuma izcelsmi un vēsturisko nozīmi trūkst. Akmens iespaidīga lieluma (aptuveni 1,6 m augsts). Ir labi saskatāma iedobe akmens augšpusē. Klāts ar sūnām.
Stāstījums
No folkloras par Ūsiņu un akmeni vispārīgi ir stāsts par ziedošanas paradumiem (kas gan tieši neattiecas uz šāda izmēra milzīgu akmeni): „Pieguļā gatavoja pantāgu, lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam šim caurumam uzveļot lielu akmeni virsū, vai arī pirmo kumosu ieliekot nelielā bedrītē un pēc tam to aizberot ar zemi, pantāgu ziedoja Ūsiņam. Tikai pēc tam paši varēja ēst. Līdz ņēma vārītas un arī jēlas olas pantāga gatavošanai. Pantāgu cepa vīri virs ugunskura.” Ūsiņš ir viena no visvairāk interpretētajām latviešu dievībām — dēvēts par gaismas un pavasara dievību, kārtības uzturētāju, bišu, zirgu dievu. Latviskajam Ūsiņam ir uzslāņojies ar kristietību ienākušais Jurģis jeb Georgs. Ūsiņš pazīstams tikai ierobežotā Latvijas teritorijā, galvenokārt Vidzemes augstienē (LTT — P. Šmits. Latviešu tautas ticējumi. 1940–1941). Ziedošana parasti tiek veikta lopu kūtī, zirgu stallī virs vai zem siles, uz sliekšņa, arī pļavā, dodoties pieguļā. Gaili kāva saimnieks. Gaiļa asinis iztecināja zirgu silē un sajauca ar auzām, lai zirgi tās apēstu. Uz staļļa durvīm ar gaiļa asinīm vilka lietuvēnu krustu, lai pasargātu zirgus no ļaunajiem gariem, lietuvēna. Upura nešana tiek pieminēta arī tautasdziesmās. Devu, devu Ūsiņam, Ko es biju solījusi: Melnu gaili sarkan’ seksti, Ar visiem nadziņiem. (LTdz 14580) Pa kalniņu Ūsiņš jāja Ar akmeņu kumeliņu; Tas atnesa kokiem lapas, Zemei zaļu ābuliņu. (LTdz 1194). Pārbaudīt: G. Eniņš. Noslēpumainais Ūsiņa akmens. – Mājas Viesis, 24.02.2012.
