Kādreizējās svētliepas vietā augošām atvasēm pašreizējais garums ir 3 metri. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, liepas atvases daudzkārt nejauši nozāģētas (mežinieki, ceļa daļas strādnieki), jo nav uzskatītas par nozīmīgām. Uz vietas nav nekādu norāžu par to, ka tās būtu svētliepas atvases. Senās svētliepas atvasītes nav interesants apskates objekts, bet kā sena kulta vieta tā atzīmējama un saglabājama.
Stāstījums
Ances svētliepa, kas saukta arī par Ierciema un Upesleju svētliepu, kā teiksmaina minēta vairāk nekā 50 dažādās teikās. Pamatā teiku sižets ir tāds, ka pie svētliepas laikā, kad Ancei tuvojies ienaidnieks, notikusi lūgšanās un zīlēšana, metot zarus Stendes upē un vērojot uz kuru pusi tie peldēs. Zari peldējuši pret straumi, un ienaidnieks līdz Ancei nav nonācis. Teikās minētā zaru peldēšana pret straumi ir visai iespējama, jo upei kritums niecīgs, straume lēna un pretvēja ietekmē tā varētu būt noticis. 1839. gadā svētliepu apmeklējis Tērbatas universitātes profesors Fridrihs Kruze un pēc tam publicējis pirmo tās zināmo tās zīmējumu, kurā redzams ļoti dižs un varens koks ar plašu vainagu un lielu dobumu stumbrā. Svētliepa nolūzusi 20. gadsimta sākumā, bet tās vietā, par spīti daudzajiem nozāģēšanas gadījumiem, turpina augt atvases.
Nezinātājs atvašu pudurim nepievērsīs nekādu uzmanību, bet arī zinātājam vietu visai grūti atrast, jo pie tās nav nekādu norāžu. Vietu būtu nepieciešams iezīmēt ar kādu norādes zīmi un ļaut atvasēm augt senā svētkoka vietā. Vieta būtiska no senvietas lokalizēšanas viedokļa.
