Milzkalnes–Apšuciema šosejas pusē Baznīcas kalns jau sendienās ir daļēji norakts; rakums vēlāk izlīdzināts. Baznīckalns reljefā izceļas tikai attiecībā pret skolu un minēto šoseju; citos virzienos tas saplūst ar apkārtnes reljefu. Nosacīti var pieņemt, ka kalns caurmērā ir ap 150 x 100 m liels, ap 8 m augsts. Kalnam nav vērojami seni reljefa pārveidojumi. Agrākajos grants rakumos, kas tagad aizauguši, kultūrslāņa pazīmes vai citas senatnes liecības nav konstatētas. Nostāstos teikts, ka Baznīcas kalnā kādreiz slepeni upurēts, bet plašāks meža gabals ap kalnu uz jūras pusi saucies par Svēto birzi. 19. gs. beigās kalnā rīkotas zaļumballes, pie tā atradies krogs. Pāri Baznīcas kalnam ved augstsprieguma elektrolīnija, zem kuras atļauts augt tikai krūmiem.
„[…] Kalnam ir stipras senvietas tradīcijas visā apkārtnē. Bijusī Slocenes dzirnavniece Austra Klamane (45 g. v.), kuras vecāki jau te dzīvojuši, saka, ka no kalna uz Tukuma pusi gājuši divi ceļi: „baznīcas ceļš” (tagadējais lielceļš) un „laupītāju ceļš” (pa mežu). Pa pēdējo ceļu ļaudis slepeni nākuši uz Baznīckalnu upurēt, kas bijis stingri noliegts. Plašāks meža gabals ap kalnu, no lielceļa uz jūras pusi saucies par Svēto birzi. […]” (K. Rozīša 1949. g. 4. aprīļa ziņojums. Glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta arhīvā.)
Satur informāciju no projekta:
Added by
www.latvijas-pilskalni.lv, www.senvietas.lv un hillforts.eu izveidotājs un uzturētājs.