600 x 250 m liels un līdz 20 m augsts pacēlums purvainu ezeru un purvu ieskautā vietā, kas pieejams pa meža ceļu no dienvidu puses. Viss kalns noaudzis ar jauktu koku mežu, kas pats par sevi ir bioloģiski interesants. Kalna vidus plakums ir pļava, bet tai apkārt lapu koku mežs, kas vietām nogāzēs pāriet skujkoku mežā.
Jau 19.gadsimtā Elku kalnu aprakstījis pazīstamais baltvācu pētnieks A.Bīlenšteins. Toreiz pie tā apzināti vairāki akmeņu krāvumu vaļņi, kas mūsdienās vairs nav saskatāmi. Akmeņi lielākā skaitā atrodami Svētes ezeram tuvākās kalna nogāzes apakšā. Kādreiz kalnā it kā bijis arī akmens ar dobumu vai iekalumiem, bet arī tas mūsdienās nav atrodams. Zināms, ka akmeņi no kalna kādreiz vesti prom būvniecības vajadzībām. Pēc nostāstiem kalnā kādreiz bijusi baznīca un zviedru laikos tur atradies saieta nams. Savukārt pēc nostāstiem kalna tuvumā esot Priesteru ceļš, kas savieno Elku kalnu pa Zebrus ezera dibenu ar kādu no pretējā krastā esošajiem pilskalniem. Iespējams, šie nostāsti atspoguļo kādus sēkļus ezerā, kas iztēlē likušies tik lieli, ka pa tiem varētu šķērsot ezeru. Zebrus Elku kalns 20.gadsimtā cietis no kara laika ierakumiem. 1999.gadā kalnā arheologa Jura Urtāna vadībā notika nelieli pārbaudes izrakumi 34 kvadrātmetru platībā, kuru laikā netika gūtas liecības par kalna mākslīgo izveidojumu. Arī veiktās fosfātu analīzes neliecināja par īpaši aktīvu cilvēku klātbūtni kalnā. Nedaudz paaugstināta fosfātu klātbūtne konstatēta tikai kalna augstākā daļā. Paralēli pētījumiem kalnā, pētīts tika arī Zebrus ezers, kurā konstatēts līdz 400 m garš un līdz 20 m plats sēklis, kas varētu būt uzskatāms par teikās minēto Priesteru ceļu. Uz A no Elkus kalna atrodas liels purvs, kura nosaukums ir Elku vai Elkus purvs.
Kā senvieta nav īpaši uzskatāma, drīzāk interesants botānikas cienītājiem.
Satur informāciju no projekta:
Added by
www.latvijas-pilskalni.lv, www.senvietas.lv un hillforts.eu izveidotājs un uzturētājs.