Krimuldas Velnala

Līdz 15 m augstā un ap 250 m garā Velnalas klints atrodas Gaujas apskalotajā Piķenes kraujas lejasgalā; alas ieeja atrodas 8 m virs Gaujas ūdeņiem. Līdz 1980. gadam pie alas varēja nokļūt pa tūristiem izbūvētām laipām, bet kopš gājēju tilta uzbūvēšanas pār Gauju šīs laipas ir likvidētas un pieeja alai liegta. Ala apskatāma tikai no pretējā Gaujas krasta. Apmēram kilometru garās Piķenes kraujas vidusdaļā atrodas t. s. Mazā Velnala — 10,2 m gara ala, kuras nosaukums gan nesakņojas vietējo iedzīvotāju mutvārdu tradīcijā, bet ieviesies jaunākos laikos. Netālu no Mazās Velnalas no klints izplūst Gudrības avotiņš, kurā mātes agrāk mazgājušas saviem bērniem galvas, lai tie kļūtu gudrāki, savukārt pirmo klinti Piķenes kraujā iepretī vecupei sauc par Auna pieri (Āboltiņš, Eniņš, 1979., 118). Pēc ģeologa Ojāra Āboltiņa domām, Krimuldas Velnala sākusi veidoties vairāk nekā pirms 10 000 gadiem, kad pazemes tukšumu augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņos sāka veidot avots un Gaujas upes sānerozija. Upe tolaik plūdusi daudz augstāk — tagadējās otrās virspalu terases augstumā. Pirms 5000 gadiem Gauja jau plūda tagadējās pirmās terases līmenī, tātad tajā laikā alas aktīva veidošanās jau bija beigusies (Āboltiņš, Eniņš, 1979., 121). Kopš izsīcis alas avots, tā pamazām aizbirusi ar smiltīm. Līdz 20. gs. 90. gadu sākumam tās garums bija 10,7 metri, lielākais platums 5,1 m, augstums līdz 2,5 m, bet grīdas laukums 45 m2. 1992. gadā, neaizrokoties līdz sākotnējam grīdas līmenim, alu daļēji atraka, tādējādi ievērojami palielinot tās izmērus — tagad Velnalas eju kopgarums ir 35 metri, lielākais platums 7 m, augstums līdz 4,7 m, bet grīdas laukums 140 m2 (Eniņš, 1995). Pēc G. Eniņa datiem, Velnalas griestos atrodami seši, pēc Andra Grīnberga datiem — deviņi 10–15 cm plati un līdz 2 m dziļi caurumi, tā saucamie Velna skursteņi. Krimuldas Velnala ar nosaukumu Teufelshöhle literatūrā pirmo reizi minēta vācu valodā 1857. gadā žurnālā „Das Inland”. Aprakstā līdzās Velnalas nosaukumam atzīmēta arī Biberhöhle, tātad Bebru ala, kas, visticamāk, ir Mazās Velnalas agrākais nosaukums. Līdzīgi citām Siguldas apkārtnes alām, arī Krimuldas Velnala jau vismaz pusotru gadsimtu ir populārs tūrisma objekts. Par to liecina gan ceļojumu apraksti un tūrisma ceļveži, gan salīdzinoši daudzās 20. gs. pirmās puses pastkartes un ceļojumu fotogrāfijas, gan vecās kartes, kur ala atzīmēta kā nozīmīgs objekts. Senākais ar alu saistītais folkloras slānis iekļaujas Velna teiku aplocē. Ja neskaita Velna alas nosaukumu, kas publikācijās parādās jau 19. gs. vidū, pirmo teikas pārstāstu par Velna skursteņiem 1909. gadā vācu valodā publicēja Karls fon Lēviss of Menārs un Fridrihs Bīnemanis, savukārt mūsdienu literatūrā visvairāk atkārtoto teiku par Velnu, kas apmetās alā, dodamies no Jūdažiem uz Pabažiem, 1930. gadā publicēja K. Ašmanis. Šis teiku materiāls ļauj Krimuldas Velnalu iekļaut ar Velnu saistīto Latvijas mitoloģisko alu grupā. Lai gan pierakstīto tekstu skaits ir neliels, teikas interesantas ar to, ka tajās kā Velna klātbūtnes liecības ir izmantotas gan alas ģeoloģiskās īpatnības (Velna skursteņi), gan dažādas neparastas, bet dabiski radušās skaņas (Laime, 2009).