Ala ir daudz mazāk pazīstama par netālu esošajiem Māras kambariem, tomēr pēc saviem parametriem tā ir divas reizes lielāka par pašu lielāko no Māras kambariem. Līdzīgi kā visi kambari arī šī ala dzeltenajos smilšakmens iežos ir izveidojusies avota darbības rezultātā, ūdenim no pazemes pamazām izskalojot smilšu graudiņus un izveidojot tukšumus. Alas garums ir 11 metri, griestu augstums alas telpā vairāk nekā 2 metri. Ala ir samērā droša, tā var būt kā dabas tūrisma objekts nelielām grupām.
Stāstījums
Laupītāju ala saukta arī par Māras avotiņa alu, un no tās iztekošais avots, iespējams, ir sens svētavots. Laupītāju ala minēta jau 1907. gadā izdotā grāmatā „Album Baltikum”. Šajā grāmatā minēts vēl kāds Svētais avots aptuveni pusotru versti no Māras kambariem, Kalicas muižas mežā, pie kura vecos laikos ļaudis ziedojuši. Būtībā tur ir avotu grupa, kas sastāv no vismaz astoņiem avotiem un atrodas mežā, Abavas labā pamatkrasta ielokā. Var būt, ka kādai no šīm vietām svētvietas statuss piedēvēts jaunākos laikos, bet var būt arī tā, ka, piemēram, katoļu baznīcai aizliedzot senos rituālus pie Māras kambariem, cilvēki sākuši par pagānisko svētvietu lietot grūtāk pieejamo Māras avotiņa (vēlāk sauktu arī par Laupītāju) alu un svētavotu mežā pie Mazstepēm. Pēc citiem nostāstiem Māras avotiņa ala patiesībā esot Laupītāju ala, jo tajā savu laupījumu slēpuši laupītāji, kas uzbrukuši tirgotāju laivām Abavā.
