Lībiešu Upuralas

Pie Kuiķulēm Svētupes krastā atsedzas līdz 10 m augsta smilšakmens klints. Ala atrodas atseguma augšdaļā, kas nedaudz atvirzīta no upes krasta. Pirmais profesionālais ģeologs, kas raksturoja Latvijas alu veidošanās procesus, — Tērbatas universitātes profesors Konstantīns Grēvinks — uzskatīja, ka „seno līvu upurala” pie Kuiķuļiem ir mākslīgi veidota (Grewingk, 1861: 21), tomēr šis uzskats ir aplams, jo Lībiešu Upuralas ir senas sufozijas alas, kas izskalotas Burtnieku svītas smilšakmeņos. Pats alas veidotājs avots pa tās grīdu vairs netecēja jau pirms 700 gadiem, jo alā atrastās 14. gs. monētas kā ziedojumi ieraktas apmēram divus metrus biezā nobrukumu slānī virs kādreizējā alas grīdas līmeņa, pa kuru savulaik plūdis avots. Pamazām brūk arī pati ala — spriežot pēc Fridriha Kruzes publicētā 1839. gada zīmējuma, tai vēl 19. gs. bija viena ieeja. Iespējams, ka tāda ala saglabājusies līdz pat 20. gs. sākumam, par ko liecina alas apraksts ap to laiku pierakstītā teikā: „Ieejot šinīs alās, atrodamies kā lielā priekšistabā, no kuras uz trim pusēm iziet mazākas alas.” Nobrūkot plašās „priekšistabas” griestiem, ir saglabājušies divi alas atzari, kas mūsdienās veido divas atsevišķas alas. Iespējams, ka kādā vietā zem nobrukuma joprojām slēpjas vēl trešais alas atzars, kas pieminēts iepriekš citētajā teikas fragmentā. Šķiet, ka šis atzars bijis apskatāms vēl vairākus gadus desmitus pēc „priekšistabas” sabrukšanas, jo vēl kādā 1939. gadā pierakstītā teikā ir norādīts, ka par Velna alām sauktas trīs alas pie Lielkuiķuļiem. Lielākais Upuralu atzars pie ieejas ir 2–3 m plats, dziļumā tas kļūst krietni šaurāks un zemāks. Šīs ejas garums ir 46 m, tāpēc vēl 20. gs. 70. gados – 80. gadu pirmajā pusē šī tika uzskatīta par garāko alu Latvijā. Savukārt mazākās alas garums ir 19,5 m, pie ieejas tā ir šaura un zema, bet iekšpusē ar gandrīz 2 m augstiem griestiem (Eniņš,1995h). Alu griestos ir daudzi t. s. „Velna skursteņi”. Pirms „priekšistabas” sabrukšanas Lībiešu Upuralu kopējais garums ir bijis ap 70 m (Eniņš, 1984a: 155). 1971. gada vasarā G. Eniņš veica pirmos precīzos Lībiešu Upuralu mērījumus un izgatavoja atlikušo alas daļu plānu. 1972. un 1973. gadā alu apgūšana turpinājās, jo izpētei pievienojās jauni speciālisti — ģeologs Viktors Grāvītis un arheologs Juris Urtāns. Tā kā 1972. gadā mēģinājumi norakt līdz 2 m biezo smilšu kalnu sabrukušās „priekšistabas” vietā ar lāpstām nevainagojās īpašiem panākumiem, Viktors Grāvītis gadu vēlāk sagādāja ugunsdzēsēju sūkni, ar kura palīdzību Svētupē tika ieskalots tonnām smilšu, atsedzot grīdas līmeni, kāds tas bija laikā, kad alā tika upurēts, tādējādi radot iespēju Jura Urtāna vadībā Upuralu kultūrslānī veikt arheoloģiskos izrakumus. 1971.–1973. gada norises Lībiešu Upuralās ir vairākkārt aprakstītas presē (Eniņš, 1972; 1984a: 146–155; 1995n V; 1998d: 58–59). Lībiešu Upuralas ieņem izcilu vietu Latvijas kulta un mitoloģisko alu pētniecībā: tieši uz šīm alām attiecas senākās rakstīto vēstures avotu ziņas par upurēšanu alās. Alu sienās ieskrāpēts ne tikai vecākais šobrīd zināmais uzraksts uz Latvijas smilšakmeņiem, bet arī daudz senu zīmju, kas, iespējams, ir tikpat vecas vai vēl vecākas par 17. gs. gadskaitļiem, pie kam tieši Lībiešu Upuralās senajām zīmēm pirmo reizi tika pievērsta zinātniska interese, tādējādi atklājot ne tikai Latvijā, bet visā Baltijas reģionā pilnīgi jaunu kultūrvēstures pieminekļu grupu — zīmju klintis. Ar Lībiešu Upuralu izpēti 1971. gadā Guntis Eniņš sāka sistemātisku Latvijas alu izpēti, šeit pirmo reizi pielietojot turpmāk nostabilizētās alu izpētes metodes, savukārt 1973. gadā Jura Urtāna vadībā Lībiešu Upuralās izdarīti pirmie profesionālie arheoloģiskie izrakumi Latvijas alās, kuru laikā iegūts ļoti bagātīgs arheoloģiskais materiāls (663 senlietas, no kurām lielākā daļa ir monētas, kā arī dažādu organisko vielu atliekas). Spriežot pēc norādēm literatūrā, Lībiešu Upuralas 19. gs. apskatīja vairāki ievērojami cilvēki. 1822. gadā alu apmeklēja slavenais ārsts un etnogrāfs Oto Hūns, kurš atrada tur upurētos apģērba gabalus un maizi (Lövis, 1908). 1839. gada 15. augustā sava Latvijas apceļojuma laikā, apzinot arheoloģiskos pieminekļus, šeit piestāja Tērbatas universitātes vēstures profesors Fridrihs Kruze, kurš alā ievēroja krāsotas vilnas un gaiļa spalvu ziedojumu (Kruse, 1842: 7). F. Kruzes apmeklējuma laikā tapušais un vēlāk publicētais zīmējums ir senākais zināmais alas attēls (turpat, Tab. 67, 3). Dažus gadus vēlāk Lībiešu Upuralas klinti zīmēja Pēterburgas mākslinieks Augusts Georgs Pecolds, Andersa Jūhana Šēgrēna pirmās lībiešu pētniecības ekspedīcijas dalībnieks. Alas ieeja gan akvarelī nav redzama, ko izskaidro tā nosaukums „Aizbērtā alas ieeja Svētciemā”. Šēgrēns alu apmeklēja 1846. gada 20. jūnijā, dienasgrāmatā par to atstājot šādu ierakstu: „… pēcpusdienā mums bija norunāta ekskursija, kurā devāmies saimnieka [Svētciema muižas īpašnieka Karla fon Fēgezaka] vadībā. Iekšzemē, mazas upītes krastā, Ikskul ciemā atradās vieta, kas jau sen bijusi pazīstama kā sena lībiešu upurvieta, tādēļ visiem viesiem bija paradums to apmeklēt. Proti, tur bija ala stāvā smilšakmens sienā tās pašas upītes augstajā krastā, kas šeit garām plūst uz jūru, vārdā Svietup jeb, citiem vārdiem, svētā upe. (..) Alas augšpusē, mazu gabalu nostāk, ir sēta, kuras vārds ir Kujkul. Šeit vecais saimnieks prot arī lībiešu valodu,” (Blumberga, 2006: 22). Par Lībiešu Upuralām pierakstīts salīdzinoši daudz tematiski dažādu teiku un nostāstu. Lielāko daļu no šā materiāla 1939. gadā folkloras vākšanas kampaņas ietvaros fiksēja Svētciema pamatskolas skolēni. 1) Līdzīgi kā par vairākām citām Vidzemes alām arī par Lībiešu Upuralām senāk stāstīts, ka tās ir daudz garākas, nekā ir patiesībā. Teikās pārsvarā apgalvots, ka, pa zemes virsu izsekojot sunim, kas ar zvaniņu kaklā ielaists alā, tas iznācis virszemē pie Burtnieku ezera, retāk — pie Mazsalacas. Ja teikās stāstītais būtu patiesība, Lībiešu Upuralas būtu vismaz 42 kilometrus garas, jo apmēram tik tālu pa gaisa līniju no alām atrodas Burtnieku ezers. Ņemot vērā Lībiešu Upuralu lielākās ejas pašreizējo garumu — 46 m, teikās tas pārspīlēts vairāk nekā 900 reižu! Mazsalaca Lībiešu Upuralām atrodas tikai nedaudz tuvāk. Ja publikācijās par šīm alām minētas kādas ar tām saistītas teikas, tās parasti pārstāv šo teiku tipu (piem., Eniņš, 1972; 1984a: 147; 1998d: 58 u. c.). 2) Ar Velna darbošanos saistītās teikas, kas pamato folkloras pierakstos populārāko Lībiešu Upuralu nosaukumu — Velna alas. Iespējams, ka Upuralu Velna tēlā saplūduši lībiešu priekšstati par dabas (ūdens) gariem un kristiešu dēmonisko Velnu, jo šis folkloras slānis atšķiras no Vidzemei ierastās Velna alu folkloras. Šķiet, ka šis ir samērā jauns Lībiešu Upuralu folkloras slānis, kas radās pēc tam, kad ala lielā mērā zaudēja savu kulta vietas funkciju, t. i., ap 18.–19. gs. 3) Daudz senākās tradīcijās balstītas teikas, kurās stāstīts, ka Lībiešu Upuralās senāk notikusi ziedošana. Šos folkloras tekstus iespējams sastatīt ar alās iegūto arheoloģisko materiālu, kas, balstoties uz J. Urtāna pētījumiem, attiecas uz 14.–19. gs. Te gan jāatzīmē, ka 17.–18. gs. vizitāciju protokoli, 19. gs. apmeklētāju novērojumi un arheoloģisko izrakumu materiāls sniedz daudz detalizētāku informāciju par folkloras materiālu. Līdzās aplūkotajiem stabilajiem folkloras motīviem teiku ievada un nobeiguma frāzēs reizēm atrodama arī cita kultūrvēsturiski interesanta informācija. Piemēram, atrodama norāde uz to, ka Pirmā pasaules kara laikā daudzi cilvēki alas ir izmantojuši kā slēpni. Šīs ziņas apliecinātas arī literatūrā (Lancmanis, 1924a III), savukārt kādā citā tekstā atzīmēts, ka „alu sienās ir iegriezti daudzi vārdi”. Arī šis vērojums pilnībā atbilst patiesībai — Lībiešu Upuralu sienās ne tikai ieskrāpēti daudzi vārdi, šeit saglabājies senākais datētais uzraksts, kas mūsdienās apskatāms uz Latvijas smilšakmens atsegumiem, proti, gadskaitlis „1642” Mazajā Upuralā. Divus gadus vēlāk interesantu „dubultliecību” par sevi šeit atstājis kāds Matiass Bahs (domājams, no Salacgrīvas), Lielās Upuralas sienā ieskrāpējot uzrakstu „MATIAS : A : BACH AO 1664”, bet Mazajā Upuralā atzīmējoties kā „M : BACH SALIS AO 1664”. Pirmās ziņas par šiem senajiem skrāpējumiem publicēja G. Eniņš un J. Urtāns, te vienu, te otru no uzrakstiem minot vairākās publikācijās. Šā iemesla dēļ G. Eniņš no kāda cita autora ir saņēmis nepelnītu pārmetumu, jo, tikai nezinot, ka alās atrodami divi dažādi M. Baha 1664. gada ieraksti, var apgalvot, ka, žurnālā „Liesma” „aprakstot klinšu un alu pētniecības vēsturi, uzraksts „M:BACH SALIS Ao 1664” Lībiešu Upuralā jau pārtapis par „+MATIAS A:BACH AO 1664”” (Stalidzāns, 1998: 25). Kādā Limbažu tūrisma ceļvedī savukārt teikts, ka lielākās alas sienās atrodami ieraksti pat no 1617. gada (Limbaži, 1962: 37). Šķiet, ka mūsdienās šis gadskaitlis gan vairs nav atrodams. Lībiešu Upuralu sienās ieskrāpēti ne tikai senākie precīzi datējamie uzraksti uz Latvijas alu un klinšu sienām. 1971. gada 23. jūlijā, veicot Lībiešu Upuralu uzmērīšanu, G. Eniņš alas sienās atrada ne tikai senos Matiasa Baha ieskrāpētos uzrakstus, bet arī dažādas nesaprotamas zīmes, no kurām izteiksmīgākās pārzīmēja savā piezīmju kladē un vēlāk publicēja (Eniņš, 1972: 27). Latvijas klinšu rakstu izpētē šis raksts nozīmīgs ar to, ka tajā pirmo reizi pieminētas senās zīmes un nodrukāts to aptuvens attēls. Šīs pašas zīmes arheoloģiskās ekspedīcijas laikā pētīja un nozīmēja arī J. Urtāns, kurš pirmais aprakstīja tās zinātniskajā literatūrā, publicējot arī vairāku zīmju precīzas kopijas (Urtāns, 1975: 252-253; 1977: 91, 92). Pētītās zīmes plašāk raksturotas un ilustrētas Lībiešu Upuralām veltītajā publikācijā. Mūsdienās Lībiešu Upuralas ir populārs tūrisma objekts, ko pazīst visā Latvijā, savukārt vietējo iedzīvotāju mutvārdu tradīcija pārsvarā kļuvusi sekundāra. Piemēram, kādā tekstā, kas pierakstīts Liepājas Pedagoģijas akadēmijas folkloras prakses laikā 1996. gadā, skaidri nojaušami literatūras avoti, no kuriem teicēja iespaidojusies. Ziņas par to, ka ala ir senā lībiešu upurala, kurā ziedots līdz 19. gs. vidum, kā arī zīmīgo māju un vietu nosaukumu Pērkoni, Ūziņi, Svētupe un Svētciems uzskaitījums pārņemts no J. Urtāna publikācijām. Ar alas sienā ieskrāpēto igauņu sacelšanās vadoņa Lembita vārdu savukārt saistāms kāds cits stāsts. Pēc tam, kad G. Eniņš savos rakstos publicēja sešas iespaidīgākās zīmes, kuras bija atradis Upuralu sienās, periodikā parādījās novadpētnieka Artura Gobas raksts ar nosaukumu „Vai mūsu senči prata rakstīt?”, kas vēlāk tika pārpublicēts tā paša autora grāmatā (Goba, 1989; 1995: 133–136). Rakstā autors kritizē J. Urtāna komentārus par Upuralas zīmēm, drīzāk atbalstot Galgauskas novadpētnieka Oļģerta Miezīša hipotēzi, kurā apgalvots, ka tās ir rūnu zīmes, kurās no otras puses lasāms igauņu sacelšanās vadoņa Lembita vārds. Tomēr šāds tulkojums pat teorētiski nav iespējams, jo zīmes alā nav izkārtotas regulārā rindiņā, kā tas tika publicēts, uz ko vēlāk norādīja arī G. Eniņš (1998d: 58). Tomēr ar A. Gobas intriģējošo rakstu pietika, lai tas iegultu tautas atmiņā. Interesants ir arī kādas citas teikas nobeigums, ko varētu uzskatīt par mūsdienu ticējumu: „Pastāv uzskats, ka vēl šodien neapzināti upurē dieviem, jo daudzi alā ir pazaudējuši kādu priekšmetu, piem., gredzenu, naudu utt.” Šķiet, ka arī mūsdienās nelielai sabiedrības daļai Lībiešu Upuralas ir saglabājušas svētvietas statusu. Piemēram, 2008. gada Jāņos „priekšistabas” vietā kūpēja kāda milzīga ugunskura pelnu čupa, savukārt vairākās alas vietās acīmredzot kā ziedojumi bija nolikti ziedu pušķi, pārtika un vainadziņi. Lībiešu Upuralas kopš 1967. gada ir arheoloģiskais piemineklis, bet kopš 1977. gada — aizsargājams ģeoloģiskais objekts, tāpēc ugunskuru dedzināšana līdzīgi kā uzrakstu skrāpēšana alas sienās šajā vietā ir aizsargājamā objekta postīšana, līdz ar to krimināli sodāma darbība. Ala ir aizbirusi par apmēram 2–3 m salīdzinājumā ar 1973. gada pētījumos atrakto alas grīdas līmeni. Šķiet, ka zīmes uz alas priekštelpas sienas ir zudušas. Sienās ir iegrebtas arī jaunas zīmes. Vairākos iedobumos galvenās alas sienā arī 2011. gadā bija ielikti pļavu ziedi. (Literatūra: Kruse, 1842: 7; Grewingk, 1861: 19, 21; Protokoll 1869: 181; –ru –rs 1892; Richter 1909: 381; Kurtz, 1924 (Nr. A108); Lancmanis, 1924a III (Valmieras apriņķis, Nr. 4); Cukurs, 1930: 47, 56; Bregžis, 1931: 11, 44, 88; Vanags, 1937a: 117; Priednieks, 1967: 89 (Nr.122); Eniņš, 1972; 1984a: 146–155; 1992c: 69; 1993c I: 10–12; 1995h; 1995n V; 1998d: 58–59; Urtāns, 1973; 1975; 1977a (Nr.10); 1980; 1997: 93-98; 2000; Balaško, Cimermanis, 2003: 207; Laime, 2004b: 47, 62. Pēc: S. Laime. Svētā pazeme. Latvijas alu folklora. – Rīga, Zinātne, 2009., ar J. Urtāna papildinājumiem)