Svētavota ala ir pirmā Latvijas ala, kas minēta zinātniskajā literatūrā. Jau 1764. gadā to aprakstīja vācbaltu etnogrāfs G. F. Millers. Viņš rakstīja, ka DA no Cēsīm no kādas smilšakmens nišas iztek avots, kas jau kopš pagānu laikiem ir iemīļota upurvieta un ko vēl tajā laikā māņticīgie zemnieki savās slimībās apmeklējot (S. Laime, 2009). 1972. gadā veiktie mērījumi liecina, ka alas dziļums ir 13 m, platums 4 m — tā sākas ar lielu nišu, kuras augstums ir 4,7 m. Dziļāk pa labi klintī stiepjas līka plaisa, kuras augstums ir 3 m un platums 1 m. Neliela eja ir arī nišas kreisajos sānos (alas.lv, 2009b, ER). Ziemā neaizsalstošais Svētavota ūdens satur daudz dzelzs savienojumu. Tas izplūst no 88 m dziļuma gaišā smilšakmeņu iezī. Tagad svētavots atrodas privātā teritorijā, un 2000. gadā zemes īpašnieks alu ir aizbūvējis, bet avota ūdens tiek pārdots. Grava ir labiekārtota (alas.lv, 2009b, ER; SIA Amber Storm, 1993–2011, ER). Tuvumā Cīrulīšu dabas taka, Līgavas (sarkanā) ala, Spoguļu klintis un Cēsu pilsēta.
Neskatoties uz to, ka Svētavots ar alu bija slavena svētvieta, folkloras pierakstos tā nav nokļuvusi. Tomēr ar 18. gs. zinātnieku aprakstiem pietiek, lai alu varētu iekļaut ar dziedniecību saistīto Latvijas kulta alu kategorijā (S. Laime, 2009). Stāsta, ka ūdens dziedējot kaulu sāpes, acu vainas (SIA Amber Storm, 1993–2011, ER).
Objekts vizuāli pievilcīgs un sakopts, labiekārtots (lai gan sākotnēji teritorija šķiet mazliet pārblīvēta ar dažādiem ne sevišķi vienotiem elementiem, kurus vieglāk skatīt un uztvert kā atsevišķus objektus / vides elementus). Ir iesaistīts tūrismā — maksas objekts. Avota spēka iegūšanas rituāls kā objekta apskates kulminācija (nav ziņu, vai tam ir autentiska/sena izcelsme vai tas ir drīzāk mārketinga rīks tūristu piesaistei).
Ir pārfotogrāfēts attēls (I.Kucina) ar alas iekšpuses izskatu mūsdienās (alā tikt šobrīd nevar). Ir arī nofotogrāfēts dokuments, kas apliecina Svētavota dziedniecisko spēku (I.Kucina). Otra nosaukuma izcelsme „Dzelzs vārti” saistīta ar ūdens augsto dzelzs saturu.
Projekta “Kulta identitāte” arhīvs
