Galtenes Kaļķleju svētavots ir arī mūsdienās ļoti populārs un bieži apmeklēts avots, un kā sena kulta vieta viens no pazīstamākajiem Kurzemē. Tas ir liels un izteiksmīgs kāpjošais avots, kas kā prāvs strauts ietek nelielajā Oksles upītē. Precīzi noteikt, cik ilgu laiku avotu jau izmanto, bez plašākiem pētījumiem pagaidām nav iespējams. Atzīmējams vienīgi tas, ka vecākā, arheologiem zināmā, svētavota tiešā tuvumā atrastā monēta kalta 1854. gadā, taču pieļaujams, ka avots izmantots kā sena kulta vieta jau daudz senāk. Pie avota nesti ziedojumi, atstātas monētas un koku zaros sietas krāsainas lupatiņas. No seniem laikiem avota ūdens lietots dziedniecībā. Kādreiz pie tā atrastās monētas ir nodotas muzejos.
Stāstījums
Par svētavotu saglabājušies vairāki nostāsti, no kuriem vienu atstāstījusi kādreizējā Kaļķleju māju iedzīvotāja Berta Bodniece: „Par šo avotu stāsta, ka ūdens viņā esot ļoti veselīgs, tas nekad nepaliekot vecs, lai arī visu gadu to turot pudelē. Ja esot acis neveselas, vai arī kāda cita kaite, ja vairākas reizes apmazgājot ar ūdeni, tad paliekot vesels. Bet tikai katru reizi, kad smeļot no avota ūdeni, vajagot atstāt kaut kādu piemiņas zīmi, tādēļ arī senos laikos tā egle, kura aug pie avota, bijusi nokārta ar dažādām mantām. Arī tagad daži Zaļajā Ceturtdienā iet uz avotu smelt ūdeni, kuru tad uzglabā visu gadu. Daži zina stāstīt dažādus nostāstus par avotu. Reiz kādam palicis klibs zirgs. Viņš katru vakaru atvedis zirgu un apmazgājis slimo kāju, un pēc kāda laika zirgs palicis vesels. Senos laikos pat mācītājs bijis pie avota un noturējis Dievvārdus. Ūdens pastāvīgi avotā vārās un vienmērīgi raida iedzeltenas smiltis uz augšu, ūdens ir ļoti dzestrs un tīrs. Pēc nostāstiem, netālu no avota atradies arī Baznīcas kalniņš, kas nopostīts meliorācijā.
