Kaņepju ozols ir dižākais ozols Austrumlatvijā un ticami, ka sena kulta vieta. Tā apkārtmērs ir 9,4 m un aptuveni vērtētais vecums 450 g. Kopš 1977. gada dižozols ir iekļauts aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā, kopš 1994. gada arī valsts arheoloģijas pieminekļu sarakstā (VKPAI 2372), jo pie tā atrasts akmeņu krāvums un lielākā daudzumā ogles. Ozola stumbrs ir zibens sašķelts, tā vidū liels dobums ar trim ieejām: lielā ziemeļos, maza sprauga dienvidos, trešā atvere ir augšā pret debesīm. Lai nokrišņi neietekmētu straujāku dižkoka bojāeju, virs lielā dobuma uz četriem stabiem izveidots plats jumts. Dobumā uz nedzīvās koksnes iegriezti dažādi vārdi un iniciāļi, kas gan šodien vairs nav uzskatāma par ētisku rīcību. Starp tiem atrodamas arī senākas liecības – “Kaņepju” māju saimnieka vārds: „N. [Nikolajs] Cīrulis 15. VII 1928” (Eniņš, G. (2008) 100 Dižākie un svētākie). Tuvumā Jērcēnu muiža un parks, atjaunotā mednieku izstāžu un sanāksmju telpa un šautuve Jērcēnos, Jērcēnu dižakmens, Sedas purvs.
Stāstījums
1933. gadā tā laika populārākais žurnāls Latvijā “Atpūta” izsludināja varenākā ozola konkursu – lasītājiem bija jāiesūta ierosinājumi un fotogrāfijas. Kaņepju ozols ieguva pirmo vietu un tā saimnieks kā galveno balvu saņēma minētā žurnāla gada abonomentu. Pēdējos gados Jērcēnu pagasta ļaudis te pulcējas Līgo vakarā, lai svinētu vasaras saulgriežus. Rakstītu folkloras avotu nav. Kā piebilst folkloras pētnieks Sandis Laime, par šo koku nav izdevies atrast nevienu teiku, lai gan Jērcēnu un Ēveles materiāls studēts diezgan detalizēti. Apkārtējie ļaudis vismaz 20. gs. pirmajā pusē šo vietu ar svētvietu nav saistījuši. Viena upurpriede gan ir bijusi pavisam netālu – pie bijušajām Kannenieku mājām, pa ceļam uz Sedas purvu. Tātad ziedošana pie kokiem šim apvidum nav sveša.
Apmeklējams individuāli vai arī ar lielākām interesentu grupām. Vieta ap objektu, saskaņojot ar Jērcēnu pagasta pārvaldi, atbilstošā sezonā izmantojama arī nelielu tematisku pasākumu rīkošanai.
