Ozols ir izcili ainavisks, ar skaistu zaru formu, blīvu lapotni un savdabīgām virszemes sakņu “ķepām”. Ļoti vecs ozols, kura vecumu var vērtēt apmēram uz 400 gadiem, ozola apkārtmērs ir 7,82 m. Ir arī izteikts viedoklis, ka ozols ir vecāks, jo pēdējos gadu desmitos tā stumbra pieaugums novērots ļoti neliels. Tas gan var liecināt arī par ko citu — ozols sasniedzis savu kritisko vecumu, un pieaugums mazinās. Par sliktāko scenāriju liecina arī tas, ka ozola vainags un kopējais veselības stāvoklis pēdējo gadu desmitu laikā ir pasliktinājies.
Stāstījums
Zināms nostāsts, ka tas ir sens upurozols. Kā „Upurozols Lībagu pagastā pie Mundigu ciema” pirmoreiz minēts rakstos dabas pētnieka Edvarda Jansona 1937. gadā publicētajā veco koku sarakstā „Koki — dabas pieminekļi Latvijā”. Zināms, ka Talsu novadpētnieks Tīcs Dzintarkalns 20. gs. 20. gados savos materiālos ierakstījis ziņas, kas liecina, ka ozols varētu arī būt sens kulta koks: „Agrāk zaros kārti ziedojumi, bet mācītājs noliedzis, pielicis pat sargu, kas stāvējis dienu un nakti pie tā”.
Ozols latviešu mitoloģijā simbolizē spēku un vīrišķību. Senčiem tas ir bijis mītisks pasaules simbols. Tā augšējā daļa — galotne — ir dievību un putnu mītnes zona un saistās ar debesīm. Vidējo daļu, kam atbilst zeme, apdzīvo cilvēki, meža zvēri un mājlopi. Apakšējā daļā (tai atbilst pazeme) mīt rāpuļi, zivis, kukaiņi, peles, un tā asociējas ar viņsauli. Latviešu mitoloģijā kosmisko koku visbiežāk reprezentē ozols.
