Valsts aizsardzībā esošs arheoloģijas piemineklis, kas jau vairāk nekā 100 gadus samērā plaši pazīstams kā sena kulta vieta. No vecās Elku liepas senajām atvasēm mūsdienās palikušas vairs tikai divas: resnākā 4,10 m apkārtmērā, un otra — 2,80 m apkārtmērā. Turpat blakus aug četras jaunākas paaudzes atvases, kuru apkārtmēri 2011. gada rudenī bija 1,06 m, 1,07 m, 1,04 m un 1,08 m. Visas atvases kopumā veido svētliepas kopējo puduri. Līdzīga svētliepu ataugšana ar nākamās paaudzes atvasēm novērojama arī citviet Kurzemē.
Stāstījums
Kādreiz esot bijuši pat divpadsmit vai, pēc citiem datiem, deviņi žuburi jeb atvases. 20. gs. 30. gadu fotoattēlā skaidri redzami tikai četri vai pieci stumbri, bet gadsimta sākuma (1914. gada) foto liecina, ka to bijis vairāk. Pēc nostāstiem, sensenos laikos mūsu senči zem liepas nesuši upurus veļiem. Ir nostāsts par kādu jaunavu, kas no liepas nolauzusi zaru, pēc kā viņai kājas sākušas čūlāt un tā palikusi kliba.
Usmas Elku liepa ir viena no daudzajām Kurzemes svētliepām, un tā īpaši piesaista ar vieglo pieejamību un plaši pazīstamā Usmas ezera klātbūtni. Netālu no Elku liepas atrodas Moricsala — vieta, kur 1912. gadā pirmoreiz Latvijā neskartas dabas saglabāšanas nolūkos tika noteikta aizsargājamā teritorija un izveidots pirmais rezervāts.
