Vienīgais Velnozols Vidzemē, kur līdz pat 1950. gadam saglabājās garu ēdināšanas paražas. Stumbra apkārtmērs 5,45 m, augstums 21 m, vainaga projekcija 333 m2, vecums ~270 gadi. Dižkoks. (Eniņš, 2008) Pašreiz vieta sakopta, attīrīta no krūmiem un kokiem, uzstādītas norādes un informācija 4 valodās. Par vietu rūpējas Sēļu pagasta pašvaldība. Tuvumā apskatāmi: Aņģīšu velnakmens, Pantenes svētavots, Jenku krustakmens, Tūteres ozola vieta. Tuvākās apdzīvotās vietas: Sēļi, Pantene, Mazsalaca.
Stāstījums
Kā kulta vieta saistās ar nostāstiem par Sēļu pagasta ļaužu māņticību un to, ka bijušais bagāto Dreimaņu māju saimnieks par dievu turējis velnu, kurš dzīvojis ozolā. Velnam katru dienu kārtīgi nests ēdiens. Augšpus Burtnieku ezera Sēļu pagastā dzīvojot ļoti māņticīgi ļaudis. Vēl 1952. gadā, kad valodniece Vija Dambe vākusi vietvārdus, visi, tai skaitā skolotāji, ticējuši spokiem un velniem. Dreimaņu mājās izsenis velns bijis pieņemts par iegātni, tāpēc saimniekam bagātības nekad neesot trūcis, toties jau vairākās paaudzēs kāds no ģimenes locekļiem mirstot traģiskā nāvē. „Tās mājas bijušas tik bagātas, ka saimniece aizdevusi naudu baronesei. Tad Dreimaņu mammītei divi bērni pēc dzemdībām palikuši zili un nomiruši kā nožņaugti. Trešo dzemdējot ārpus mājas, viņš piedzimis, izaudzis un vēlāk vadījis saimniecību. Dreimaņos esot bijusi skaista klēts ar īpatnējām kolonnām. Tur saimnieks ēdinājis vellu.” Arī pie Velnozola „vecā Dreimaņu mammīte un Verners […] cienājuši vellu.” (G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. 2008) „Dreimaņu māju saimnieks par mājas dieviņu turējis Velnu. […] ēdienu vai citas dāvanas nolikuši arī apkārtnes ļaudis, lai iegūtu velna labvēlību, jo Velns tos bieži maldinājis un baidījis tā, ka naktī nav bijis iespējams garām iet. Velns saimniekam bijis īsts palīgs. Kad rudenī zagļi gribējuši ābolus zagt, Velns tos visādi mocījis. […] Apkārtnes ļaudīm gan viņš bijis par postu, jo tiem viņš kaitējis un tos biedējis. (Emma Vēbere, Sēļu pag.; sast. I. Ruberte. Valmieras novada teikas. 1999.) Lai gan nostāstos minēts, ka Velnam ziedojumi nesti uz dobumu, ir versija, ka 1960. gadā to izzāģējis kāds vīrs, lai tiktu pie bitēm. (Eniņš, 2008)
