Vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2504). Sena senču svētvieta. Nostāsti liecina, ka šeit bijusi svētozolu birzs vai arī ozols ar elktēliem — Pērkonu, Potrimpu un Pikolu. 1979. gadā veiktajos izrakumos tikušas atrastas 3 ugunskuru vietas ar ogļu un pelnu pildījumu. (LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, T. Berga. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1979. gada pētījumu rezultātiem. 1980.) Citi objekti tuvumā: Valmieras pilsdrupas, Valmieras vecpilsēta, Valmieras muzejs, Lucas kalns, Valmieras atpūtas parks un Brāļu kapu memoriāls, Valmiera. Objekts atrodas ļoti tuvu Tour de LatEst velomaršrutam.
Stāstījums
Netālu no šīs vietas tecējis svētavots, kam piemitušas dziednieciskas spējas. (J. Kalnačs. Valmiera. Ceļvedis. 005.) Viena no Valmieras pilsētas senvietām, atrodas blakus viduslaiku pils kompleksam, Lucas pilskalnam. Viduslaikos tā bijusi no visām pusēm apņemta ar ūdeni un apaugusi ar kupliem ozoliem, saliņas vidū zaļojis svētozols ar dievu tēliem, pie kura nesti upuri, no kā arī cēlies saliņas nosaukums — Elku saliņa. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu un no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. „Elku kalniņā savā laikā atradusies senču treju lielāko dievu — Pērkona, Potrimpa un Pikola tēli. Kalniņš bijis kā dievu mājoklis. Tur tauta izsūdzējusi savas bēdas, lūgusi dievu žēlastību, tos (dievus), ceļos krizdami, pielūguši un (tiem) ziedojuši…” (W. D. Balodis, Valmiera. Vēsturisks apcerējums, ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. 1911; K. Bukums. Vietvārdi, vēstule V. Dambei 1970. g. septembrī.)
