No kādreizējās Elku birzs mūsdienās palikušas tikai nelielas atliekas abpus Kuldīgas–Aizputes šosejai. Tā birzi šķērso tieši pa vidu. Abās pusēs šosejai ir krūmains lapu koku mežs, kurā pamanāmas arī vairākas vecas liepas. Ievērojamākais koks birzī ir veca un ainaviska dižliepa, šosejas austrumu pusē, birzs dienvidu malā. Dižliepas apkārtmērs ir 4,28 m.
Stāstījums
Senākais rakstītais avots par Ķoniņciema svēto mežu vai birzi ir jau 1503. gadā ordeņmestra Valtera fon Pletenberga dāvātā brīvības grāmatā ar Dragūnu brīvciema robežu aprakstu. Plašāku rituālu atstāstu ķoniņu svētajā mežā atstājis Kurzemes apceļotājs R. Lūbenavs, kas 1586. gadā pie ķoniņiem sagaidījis Ziemassvētkus. Par svētbirzs pastāvēšanu liecina arī ceļotāja J. Kanolda ceļojumu piezīmes 18. gadsimta sākumā. Vēsturnieks Agris Dzenis 2006. gadā raksta: „20. gadsimta sākumā Ķoniņciema Elka birzī jeb Elkā augušas divpadsmit ļoti resnas liepas ar sagrieztiem, kupliem zariem un lieliem dobumiem. Ja ar šo liepu zariem, arī sausajiem, Ķoniņciemā kāds uzdrīkstējās kurināt plīti, ēka nodega, ja ar tiem žāvēja gaļu — tā sadega. Ķoniņciema iedzīvotāji — kuršu koniņu pēcteči — pēc savas pieredzes zināja: ja cirta vai lauza Elkas kokus, ciemā vai nu izcēlās ugunsgrēks, vai traģiski aizgāja bojā pats postītājs. Sešdesmitajos gados, remontējot Kuldīgas–Aizputes šoseju, tā tīši vai netīši tika izbūvēta tieši caur Ķoniņciema svēto birzi. Jau būvdarbu laikā notikušas dažādas neizskaidrojamas ķibeles ar tehniku — trūkušas traktoru kāpurķēdes, lūzuši kravas auto tilti un kloķvārpstas. Transporta līdzekļi, svētbirzij caurbraucot, bieži bojājušies arī vēlāk. Pēdējie nostāsti par postītās svētbirzs atriebību attiecināmi uz pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumu. Vēloties sakārtot svētbirzi, Elkā izzāģēti nokaltušie koki un zari. Drīz pēc tam pagastā pēkšņi miruši vairāki jauni un veselīgi ļaudis.” Nostāstus par Elku birzi apkopojusi arī folkloras pētniece Janīna Kursīte.
