Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2468). 4,3 m garš, 3,1 m plats un 1,1 m augsts; kaudzes izmēri: 5,00 m un 3,85 m, apkārtmērs 12,1 m, tilpums 6 m3. Akmens forma — neregulāra, saplacināts kukuļveida ar ieliektu augšu (plašs muldveida iedobums). Akmens nav pārvietots. 42 m uz Z no Velna gultas akmens, klajā laukā atrodas vēl viens vietējas nozīmes dižakmens (3,5 x 3,2 x 1,8 m liels, tilpums 8 m3), kuram pagaidām nav zināma saistība ar blakus esošo Velna gultu. Tomēr maz ticams, ka, tik tuvu esot kultūrvēsturiskajam Velna gultas akmenim, šis akmens sendienās būtu palicis bez jebkādas ievērības. (A. Grīnbergs, 2010)
Stāstījums
Zināma teika par Velnu un tā izdarībām ar savu māti uz šā akmens. „Velns salasījis akmeņus un steidzies uz Strenci aizbērt Gauju [krāces augšpus Krāču dzirnavām], un aicinājis māti līdz, bet tā nav gājus. Velns viņas piesledzis pie akmeņa un pats aizgājis, bet nodomu izjaucis senču pulkstens — gailis. Velns skrējis atpakaļ atradis māti turpat pieslēgtu uz akmeņa guļam un to izvarojis, un izvarojis tādēļ, ka viņa nav gājus viņam palīgā. Toreiz, ka velni tā rāvušies ar tiltu taisišanu un upju aizbēršanu, tur, kur tagad atrodas akmens, esot bijus’ jūra. Par tādu neģēlību Dievs esot Velnu pieslēdzis pie jūras krasta klints. Akmenī esot iedobumi, akurāt tādi, ka cilvēks uz muguras guļot mīkstā vietā iespiestu, un esot arī robs, ko Velns, metoties mātei virsū, iespiedis ar kāju pirkstiem. Kaut man akmeņa redzētājs tomēr nav minējis, kā akmeni sauc tautas mutē, bet savā rakstiņa min par gultu, tad domaju, ka saukts par „Velna gultu”, ko dzirdes no turienes iedzivotajiem.” (LNVM AN, PVA, Naukšēnu pag. K. Bukuma ziņojums, 1926.)
