Babītes Baznīckalns

Baznīckalns ir no plašas apkārtnes labi saskatāms izcēlums līdzenajā jūras, Babītes ezera un Lielupes veidotajā zemienē. Šī daudzstūrainā neregulāras formas smilšu kalna caurmērs pārsniedz 100 m. Augstāka tam ir A un R mala. Uz citām pusēm nogāzes ir nolaidenākas. Laika gaitā kalnā ir radušās dažāda veida bedres, piemēram, I un II Pasaules kara laika rakumi, kas mūsdienās daļēji aizlīdzināti, līdz ar to Baznīckalna virsma ir nelīdzena. Nelīdzenumi varētu saistīties gan ar kalna dabisko veidojumu, gan vēlāku laiku rakumiem. Par kalnu fiksēti nostāsti un nostāstu fragmenti, kuru galvenais motīvs ir par kalnā nogrimušo baznīcu. Pēc citiem nostāstiem kalnā Dievu lūguši zem klajas debess; kalnā vēl pirms I Pasaules kara bijuši redzami agrāk par svētkokiem uzskatītu koku celmi. Pie Baznīckalna ir senas mājas ar mitoloģisku nosaukumu Pērkoni. Vairākas teikas stāsta par netālā Babītes ezera izcelšanos, tajā nogrimušo pili u.c. Babītes ezera teikās minēta vecena Baba, kas Dievam upurējusi tikai vecos un slimos lopus, tāpēc Dievs uzsūtījis negaisu, kas viņu noslīcinājis. Baznīckalna tuvumā pie Strēlnieku mājām ir Babītes pilskalns – iespējams, Rīgas arhibīskapa būvētās Babītes koka pils vieta – un arī citas arheoloģiski zīmīgas vietas. Baznīckalns, kam nav konstatējamas ar tā sakralitāti saistīti mākslīgi pārveidojumi, apaudzis kokiem, pārsvarā priedēm, kurām apakšā ir pamežs. Mūsdienās Baznīckalnu no visām pusēm ietver privātmāju apbūve.