Kādreiz bijis ļoti liels dižakmens, kas kopumā varētu būt bijis tik liels, ka ierindotos Latvijas dižakmeņu pirmajā desmitniekā. No kādreizējā milzu akmens mūsdienās palikušas atlūzas, no kurām lielākā atrodas savā sākotnējā vietā — tagad milzīgā bedrē, kas lielākoties vienmēr pieplūdusi ar ūdeni. Dižakmens atlikums bedrē ir kā klinšu sala, kas paceļas augstu virs ūdens līmeņa, bet ir tik stāvs, ka reti kuram izdodas uzkāpt uz tā. Lielākās atlūzas izmēri: garums 3,7 m, platums 3,0 m, augstums 4,5 m, apkārtmērs 11,4 m, tilpums ~20–25 kubikmetri. Citas lielā akmens mazākās atlūzas redzamas mežā visapkārt lielajai bedrei, radot savdabīgu ainavu, kas izskatās gluži kā pēc kāda liela sprādziena. Ļoti iespējams, ka milzīgais akmens padomju gados, dalot gabalos, ir arī spridzināts un tad sašķeltās daļas ar kādu jaudīgu tehniku izvilktas no bedres uz visām pusēm. Dabas postīšanas liecības redzamas vēl tagad.
Stāstījums
Padomju okupācijas laikā, 1953./1954. gada ziemā no akmens mēģināts kalt pieminekli kādam kreisi orientētam radikālim Sudmalim, kura darbības vērtējamas kā teroristiskas. Akmens sašķelts daudzos gabalos, lielākais no atlikušajiem ir ap 20 kubikmetrus liels, un labi redzams, ka tā ir tikai apmēram viena ceturtā daļa no kādreiz lielā akmens. Par akmeni ir nostāsts, ka akmenī dzīvojot vilkacis, kas naktī divpadsmitos un pusdienā divpadsmitos nākot ārā un ēdot cilvēkus. Domājams, ka te varētu būt bijusi sena kulta vieta.
Vilkacis lībiešu mitoloģijā ir populāra būtne, kas esot cilvēks, kurš, veicot zināmas darbības, pārvēršas par vilku. Pēc izskata vilkacis ir tāds pats kā vilks. Sens ticējums vēsta — lai kļūtu par vilkaci, jālien pa akmens, pa celma, pa priedes sakņu apakšu, jāmet kūlenis trīs vai deviņas reizes pret sauli vai pār pirts slieksni Jaungada naktī. Vilkacis darbojas zināmā laikā — sestdienas naktīs, visu svētku naktīs, īpaši Ziemassvētku naktī. Ja vilkacis neatgriežas līdz saules lēktam, tad cilvēkam jāpaliek par vilkaci visu mūžu.
