Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2461) un dižkoks. Izcils, ainavisks ozols. Saukts arī par Zviedru Ķēniņa ozolu. Stumbra apkārtmērs 7 m, augstums 18 m, vainags 420 m2, vecums ap 250 g. Piederīgs ne tikai kulta kokiem, bet arī tā sauktajai Zviedru koku grupai. Pirmo reizi aprakstījis 1925. gadā rakstnieks Augusts Melnalksnis (Eniņš, 2008). Viens no retajiem ozoliem, kas nav iznīcināti. Pēc nostāstiem, tā atrašanās vieta un rituāli ap to tikuši turēti slepenībā. Citi objekti apkārtnē: Mazsalaca, Skaņākalna dabas parks.
Stāstījums
Savulaik Vidzemē mācītāji pašrocīgi cirtuši upurozolus, iznīcinot senču svētvietas, taču Ceipu ozols acīmredzami vēl nav bijis tik vecs un iespaidīgs izmēros, lai radītu aizdomas. Tāpēc uzskatāms, ka šis drīzāk kāda sena svētozola „mantinieks”. Zemnieki, pretojoties mācītāju aktivitātēm, sākuši pielūgt un godināt nomaļākus, ne tik iespaidīgus kokus. Par koku nav saglabājusies neviena teika vai nostāsts, jo rituāli, šķiet, glabāti slepenībā. Pašlaik pie ozola atrodas liels granīta laukakmens, kur kādreiz atradusies plāksne ar uzrakstu „Ceipu Upurozols. Šeit 1919. gada maijā cīņā pret baltgvardiem kritis Mazsalacas strādnieku deputātu padomes loceklis Eduards Sīpols (1899–1919)”. (G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. 2008.)
