Černausku akmens

Černausku akmens (garums 5,2 m, platums 4,6 m, augstums līdz 1,7 m) līdzenajā, agrākos laikos dedzinātajā virsmā ir neregulārs, maz izteikts iedobums (ap 1 x 0,5 m). Akmens atrodas līdzenā vietā. Agrāk ap akmeni bijis izcirtums ar brikšņiem, pirms Otrā Pasaules kara — nolaidenās ganības, tagad akmens ir jaunā mežā ar vāju pamežu, tāpēc akmens ir labi saskatāms un ir visai vizuāls. Iespējams, ka rakstītos avotos tas minēts jau 18. gadsimtā. 1739. gada 24. janvārī, pārbaudītājiem izklaušinot Allažu draudzes mācītāju un pērminderi, tika uzdots arī jautājums „Vai ir vietas, kur noteiktos laikos upurēts?” Mācītājs atbildējis, ka tādu vietu neesot. Toties pērminderis stāstījis citādi — Allažos esot tāda vieta, kur trīs akmeņi ir cits uz cita uzlikti, un vēl kāda cita, kur atrodas liels akmens. Pie šiem akmeņiem „no zemēm nākušie” zemnieki upurējot. Vietējie ļaudis gan tādas lietas nedarot. Pārbaudītāju ieteikums tālākai rīcībai bija šāds: minētos akmeņus sadrupināt, zemi ap tiem uzrakt un, ja vēl kādas līdzīgas vietas kļūs zināmas, baznīcas likumu pārkāpējus sodīt. Kā rīkojums tika izpildīts, nav zināms. Domājams, ka „trīs akmeņus, citu uz cita uzliktus”, apgāzt un sadauzīt bija samērā vienkārši, bet „lielo akmeni” iznīcināt — grūti. Nevar pilnīgi droši apgalvot, ka Černausku akmens būtu tas pats 1739. gadā minētais „lielais akmens”, taču dažas norādes par to varētu liecināt (Urtāns, 1985). Zeme ap akmeni nomīdīta kaila; te nekas neaug. Pie akmens atrodamas ploškas, kas varētu liecināt par kādiem mūsdienīgākiem rituāliem.