Ar mītiem apvīta vieta, par ko savā grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti” aprakstījis R.Kokins: “Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidū. Varbūt ir bijusi kāda cita zināšana par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.”
No sarakstes ar R.Kokinu: “Uz Draņķozolu no DR puses ved labi iestaigāta, bet ar kokiem aizkritusi taka, kas ved stāvus kalnā.. Pats ozols ir starp stāviem kalniem ielejā, purva malā. Taka ved gar vienu mazu, gleznainu, ovālu purviņu.”
