Akmens izmēri: 5,7 x 4,3 x 2,3 m, apkārtmērs 15,5 m, tilpums 19 kubikmetri. Plaisains granīts, iekalumu nav, ticis daļēji atrakts.
Stāstījums
Teika stāsta, ka vecos laikos te bijis milzīgs mežs un upīte bijusi liela upe. Pa mežu reizēm klejojuši vientuļi mednieki un zvejnieki, bet ļaužu mītņu neesot bijis. Reiz šajā mežā apmaldījies svešzemju sirotājs. Sacēlusies briesmīga vētra ar pērkonu un zibeni un pat meža īstajam saimniekam Velnam palicis bail. Tas sameties kopā ar ļauno svešzemju sirotāju un abi glābušies pāri upei. Kā tikuši upes vidū, tā atskanējis pērkona grāviens un abi bēdzēji pārvērsti par lielu akmeni. No tā laika pie akmens briesmīgi spokojoties. Ļaudis pamazām nolīduši vienu meža gabalu pēc otra – un beidzot akmens upītes līcī stāvējis gluži kails. Domājuši, ka nu spoku būšanām būs gals, bet kas to deva! Ļaunie gari spokojušies un baidījuši ļaudis vēl trakāk. Tad pamazām brīvajās dienās ap akmeni saveduši zarus un malku. Kad laiduši uguni klāt, tad sanākuši skatīties visi apkārtnes ļaudis. Uguns apņēmusi akmeni, un no tā uz meža pusi sākuši bēgt spoku gari lopu, zvēru un cilvēku izskatā. Kad uguns noplakusi, tad ieraudzījuši, ka akmenī palikušas cilvēku un lopu pēdas. Bijušas saskatāmas arī logu un durvju vietas, kas tikai vēlāk pamazām izdzisušas. Pēc tam cilvēki akmeni iesaukuši par Velnapēdu. (J.Urtāns, Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. R., 1990.).
