Inčukalna Velnalu pirmo reizi aprakstīja izcilais novadpētnieks Johans Kristofs Broce: „Šī ala atrodas Inčukalna muižas apkārtnē netālu no Stalču zemnieku sētas, kas atrodas pie Cēsu ceļa 37 verstis no Rīgas, pie augstas kādreizējā Gaujas krasta kraujas sacietējušā pelēkā smiltī. Ala, liekas, pamazām izveidojusies no avota, kas no tās iztek. Ieeja ir vairāk nekā 2 vīru augsta un šaura; turpretī iekšpusē ala ir diezgan plaša, un tajā var izvietoties 10–12 cilvēki. Tajā ir arī dažas mazākas alas. Strautiņš, kas no tās iztek, ietek alas pakājē esošajā Gaujas atzarojumā.” Šo aprakstu papildina tajā pašā gadā tapušais senākais alas zīmējums. Nākamo ļoti izvērsto Velna alas aprakstu 1847. gadā publicēja E. V. Ulprehts rakstā par ceļojumu no Rīgas uz Inčukalna muižu. Autors jau norāda uz to, ka smilšakmens sienās ieskrāpēti daudzi uzraksti, kas ir jebkuras plašākas tūrisma plūsmas pavadoņi un liecina par to, ka 19. gs. vidū ala jau ir tapusi par tūrisma objektu. Pēc diezgan sīka alas apraksta Ulprehts norādīja, ka „šausmīgās” alas tumsas un sarežģītās pieejas dēļ apkārtnes zemnieki to iesaukuši par Velna kambari jeb Velna alu. Trešā nozīmīgā publikācija par Inčukalnu Velna kambari attiecas uz 1890. gadu, kad Silamalas Vaivariņš publicēja teiku par alu, kas ir vienīgā par Inčukalna Velnalu zināmā teika. Vaivariņa publicētā teika sniedz vērtīgu papildu informāciju līdz tam publicētajiem faktiem. Pirmkārt, teika par Velna darbošanos alā pamato Velna alas nosaukumu, kuru pirmo reizi savā aprakstā minēja jau Broce tieši vienu gadsimtu agrāk. Pats teikas teksts interesants ar to, ka tajā izmantota gan senā Velna–Pērkona cīņas tēma, kas šādā netransformētā veidā Latvijas alu folklorā saglabājusies vēl tikai pāris gadījumos, kā arī salīdzinoši jaunais, kristietības uzslāņotais motīvs par Velnu kā dvēseļu mocītāju un alu kā šo moku izciešanas vietu jeb elli. Šī teikas daļa ļauj alu iekļaut ar Velnu saistīto mitoloģisko alu grupā. Otra būtiska detaļa ir piebilde teikas ievaddaļā: „Turpat iekšpusē izverd mazs avotiņš, kam senos laikos bijis liels dziedinātāja spēks katrai kaitei. Tādēļ arī vectēvi esot ziedojuši šam avotiņam naudu.” Lai gan arī abi iepriekš minētie autori savos aprakstos ir minējuši no alas izplūstošo avotu, tas, ka avota ūdens izmantots dziedniecībā, šajos aprakstos nav atzīmēts. Šī informācija ļauj iekļaut Inčukalna Velna alu to Latvijas kulta alu grupā, kas izmantotas dziedniecībā. Šajā alā arheologs Juris Urtāns 1975. gadā veica pārbaudes izrakumus. Šurfējumos zem 0,65 m bieza nobirušo smilšu slāņa parādījās avota plūstošā smilts, savukārt kultūrslānis netika konstatēts. Velnalā var iekļūt pa apmēram metru platu ieeju, nokļūstot jau daudz plašākā, vairāk nekā 6 m platā telpā ar apmēram 4 m augstiem kupolveidīgiem griestiem. Šīs telpas labajā pusē sākas šaurs gaitenis, kas gan nekur īpaši tālu neaizved, lai gan teikā stāstīts, ka pa to varot nokļūt Velna „guļamistabā”. Pa šo gaiteni iespējams pārvietoties tikai tupus. Alas kopējais garums ir 16 m, bet grīdas platība 35 m2. Vietā, kur beidzas plašā priekštelpa un sākas šaurais tunelis, griestos meklējams šaurs, dziļš caurums — tā saucamais „Velna skurstenis”, bet gar alas plašās telpas kreiso sienu izplūst avots, kas šo alu pamazām ir izgrauzis. Interesanti, ka pie alas ieejas no tās izplūstošais avots satek kopā ar virszemes strautu, kas šeit plūst pār klints nogāzi, pirms tam pa virszemi šķērsojot šauro alas tuneli. (Laime, 2009.)
„Kādu versti no Gaujas tilta lejup, mazu gabaliņu no Gaujas kalna malā atronas Velna ala jeb Velna kambaris. Pie zemes ir ala, varbūt kādu asi platumā un asu trīs garumā, bet augšā tā savelkas čukurā. Iekšpusē ala pa priekšu iet taisni, tad pagriežas pa labi roki. Turpat iekšpusē izverd mazs avotiņš, kam senos laikos bijis liels dziedinātāja spēks katrai kaitei. Tādēļ arī vectēvi esot ziedojuši šam avotiņam naudu. Lielās alas dibinā ir mazāks alas sākums, pa kuru cilvēks varētu tikko ielīst. Senos laikos šajā alā pilnā mierā Velns esot dzīvojis ilgus laikus. Reiz Velns apkaitinājis Pērkona tēvu. Tas dzinies viņam pakaļ un panācis, kad Velns patlaban gribējis alā doties. Pērkons spēris, bet pašu Velnu nava ķēris, tikai krietnu gabalu no klints nospēris. Velns manījis, ka še viņam miera tā kā tā nebūs, un tādēļ atstājis savu līdzšinējo mitekli. Pa mazo alu lienot, varot sasniegt telpas, kurās Velns dzīvojis: tur stāvot apklāts galds un pie sienas gulta, kurā Velns gulējis. Tikai neviens nevarot tur ilgāki uzturēties, jo apakšā esot pagrabs un šai pagrabā Velns važām esot piekalis viņa rokās kritušās dvēseles. Šīs dvēseles trokšņojot, lūgdamās, lai atpestījot. Velns, bīdamies, ka tomēr kāds drošsirdīgs neatgadās, kas uzņemtos šo atpestītāja darbu, pielicis savu uzticamāko kalpu par sargu, lai tas uguni izpūš, ja kāds alā ietu un ar uguni ko meklētu. [Uguns pūtējs alā gan laikam ir caurvējš, jo domājams, ka alai arī otrs gals ir vaļā.] Alai katrā pusē ir dīķis. Labās puses dīķi sauc par Aukstuma dīķi, jo tā ūdens arvienu auksts.” (Vaivariņš, 1890)
Inčukalna Velna ala ir pazīstams dabas un kultūrvēstures piemineklis. Tam var piebraukt un/vai pieiet gar Gaujas krastu no Murjāņu tilta puses. Līdz alai var atnākt arī no otras puses pa meža taku no ceļa, kas ved uz tagad neizmantoto Murjāņu sanatoriju. Te pie ceļa ir norāde, ka ala atrodas 0,7 km attālumā. Pie alas, tomēr drusku attālāk no tās, iekārtota atpūtas vieta ar galdiņu, soliņiem un atkritumu tvertnēm. Pie alas ir informācijas dēlis ar plašu tekstu. Jau pie pašas alas, ejot pa taku no Murjāņu sanatorijas ceļa, Gaujas senkrasta klintī izbūvētas kāpnes ar margām.
Added by
www.latvijas-pilskalni.lv, www.senvietas.lv un hillforts.eu izveidotājs un uzturētājs.