Att. no O. Ozoliņa grāmatas “Atnācēji no saullēkta puses”.
No neliela attāluma raugoties uz Jēņu kalnu, diez kāds milzenis viss tas neliekas, bet, kad skatāmies no tālienes – gan no Smiltenes puses, gan no Brenguļu vai Cempu puses, tas šķiet visai iespaidīgs. Katrā ziņā Trikātas Jēņa kalns ir ievērojams reljefa pacēlums, kam līdzīga tuvējā apkārtnē nav. Vairāki pētnieki Jēņa kalnu uzskata par vislielāko seno latgaļu svētkalnu, kur senču brīvlaikos svētās ugunis dedzinātas, un tās sargājuši izraudzīti vīri.
Apkārt Jēņu kalnam izvietotas vecsaimniecības, no kurām šobrīd palikušas tikai dažas.
Interesanti ir nostāsti par Jēņu kalnu. Lūk, viens no tiem:
“Pēc 1905. gada revolūcijas ļaudis uz Jēņa kalnu vairījušies iet, jo lielajā priedē kalna galā ticis likts sarkanais karogs, un tad priedei nocirsta galotne. Tā klaušu laikos esot bijusi upurpriede, un pie tās liktas dāvanas senču dieviem. Beidzot priede nodedzināta. Teika stāsta, ka priede bijusi jau no jūras redzama un jūrnieki to jaukuši ar krasta bāku. Muižai esot likts priedi nozāģēt, bet neviens zāģis koku nav griezis, tikai dzirksteles vien šķīdušas.” Pier. 1947. g. Teicēja O. Abula Trikātas Brutuļos
Novadnieks Jānis Ķelpe par Jēņu kalnu rakstīja: “Agrāk Jēņa kalnā notika tradicionālie Līgo svētki, kuri šeit katru gadu pulcināja ļaudis, un vakarā tika skandētas līgo dziesmas. Tika degtas arī jāņugunis, kuras varēja redzēt plašā apkārtnē.
Jēņa kalns nevar lepoties nedz ar lielu augstumu un kraujumu, bet gan ar patīkamiem un pievilcīgiem dabas skatiem. Ziemeļpusē kalns paceļas piepeši, dienvidos – pamazām. Kalna virsotne apaugusi ar jauktu lapu un skuju koku mežu. Kalns sevišķi pievilcīgs no rīta puses. Šaurs zemesceļš ved pašā kalna virsotnē. No kalna var redzēt Trikates, Ērģemes, Ēveles, Valmieras un Smiltenes baznīcu torņus. Visskaistākais skats no Jēņa kalna ir, ja raugamies uz Zilā kalna pusi. Zilo kalnu no šejienes var redzēt visā pilnībā un cēlumā. Patīkami ir arī noraudzīties uz tālajiem Gaujas mežiem, kuri saplūst vienā nepārtrauktā zilumā. Jēņa kalna galā augusi liela, kupla priede, kuras vecumu neviens nav zinājis. Priede bijusi 31 asi 4 pēdas gara, ar siena kaudzes veidīgu kroni, kurš bijis biezs un necaurredzams.”
