Arheologu A. Caunes un S. Tilko vadībā 1986.–1989. gadā veicot izrakumus pie Doma baznīcas, tika atrastas vairākas konstrukcijas — bedres, ugunskuru vietas, stabu vietas, kam tiek piedēvēts kultisks raksturs. Noteikti kā kulta vieta tiek raksturota konstrukcija, kas atklāta 4. izrakumu laukumā. Tā bija ap 2 x 3 m liela un ap 0,5 m dziļa bļodveida bedre. Bedres pildījumā bija plānas ogļu un pelnu kārtiņas. Bedri izsmeļot, tika atrasti trīs nedeguši, no priedes mizas izgriezti tīklu pludiņi, divpusēja kaula ķemme ar izlauztiem zariem, smilšakmens galoda un ap 30 rupja, zvirgzdaina māla lauskas no traukiem, kas raksturīgi vietējo tautību iedzīvotājiem. Lielās bedres centrālajā daļā zem intensīvākas ogļu kārtas atsedza otru diametrā 0,6 m lielu un ap 0,5 m dziļu bedrīti. Tās apakšā oglēs plakaniski bija nolikta zirga apakšžokļa puse. Lielās bedres ZR stūrī atradās apmēram 30 cm resna zemē ierakta ozola staba lejasgals. Blakus tam R pusē bijuši iedzīti pieci mieti. No tiem zemē saglabājušies nosmailinātie apakšgali. Pēc radiokarbona datējuma, staba koksnes parauga vecums noteikts 850 ± 40 gadu, tātad koks nocirsts 1100. gadā ± 40 gadu. Iespējams, ka staba augšgals bijis izveidots kā dievības tēls. Zināms, ka pagāniskajiem lībiešiem 12. gadsimta beigās, 13. gadsimta sākumā bijuši kokā griezti dievību tēli. Rīgas iepriekšējo gadu izrakumos vairākkārt atrastas nelielas koka nūjiņas ar galos rūpīgi izgrieztiem vienas, divu vai četru cilvēka seju vai galvu atveidiem, kas tiek uzskatītas par īpašu mājas dievu vai individuālu, līdzi nēsājamu dievu tēliem. Šāds iespējams elka tēls varētu būt bijis arī šajā ziedojumu vietā. Elku tēlam blakus uz citu iedzīto mietu galiem varēja novietot dažādus ziedojumus. (Caune, 1992)
