Lielvārdes Dievukalns

Lielvārdes Dievukalnu, kas saukts arī par Cepures kalnu, Upurkalnu, Taurētāju kalnu un Karātavu kalnu, agrāk uzskatīja par Lielvārdes pilskalnam atbilstošu kulta vietu. Kā pilskalnu pirmais Lielvārdes Dievukalnu 1942. gadā aprakstīja K. Rozītis. 1977.–1980. g. šajā piemineklī notika arheoloģiskie izrakumi A. Zariņas vadībā. Lielvārdes Dievukalna liela daļa ir nobrukusi Daugavā un Rumbiņas upītē, tāpēc pilskalna sākotnējie izmēri nav nosakāmi. Ap 20 m augstais zemes stūris Daugavas un Rumbiņas satekā no apkārtnes nodalīts ar puslokveidīgu 4–6 m dziļu grāvi, kurš paliek dziļāks pret Daugavu un Rumbiņu. Šādi nodalīts ap 8 m augsts kalns, kura plakuma platība ir tikai ap 400 m2 liela. Vizuāli vaļņa paliekas konstatējamas vienīgi kalna A nogāzē. Arheoloģiskajos izrakumos noskaidrots, ka Lielvārdes Dievukalnā izšķirami 5 apdzīvotības slāņi. Pilskalns apdzīvots nepārtraukti no I g.t.p.m.ē. vidus līdz m.ē. 6.–7. gs. Augšējais slānis attiecas uz 12.–13. gs., kad pamestajā pilskalnā, pielīdzinot tā vaļņus, tika ierīkots vācu krustnešu nocietinājums, kura veidošanā izmantota mūrējuma tehnika. Agrākajā apbūves periodā Lielvārdes Dievukalna mala bija nocietināta ar līdz 2 m platu, 0,5–0,6 m augstu valni, kura priekšā bija 0,5–0,6 m dziļš grāvis. Vēlākos apbūves periodos palielināta nocietinājuma platība, vaļņa platums (6–8 m) un augstums (ap 4 m), valnis iekšpusē nostiprināts ar akmens krāvumu. Uz vaļņa konstatētas koka nocietinājumu konstrukciju paliekas. Šķiet, ka pieminekļa nosaukumi tautā veidojušies vēlākos laikos un liecina par kalna nozīmes maiņu viduslaikos, kad, iespējams, tam bija arī kāda sakrāla nozīme. Tagad Dievukalna nogāzes un nocietinājuma grāvis apaudzis lapu kokiem, nelielais kalna plakums kails, sāk pāraugt zāli un krūmiem. Pret Daugavu Dievukalns diezgan intensīvi nobrūk, jo Dievukalna pakāje atšķirībā no Lielvārdes pilskalna nav nostiprināta. Nobrukumā atsedzas intensīvs kultūrslānis. (Urtāns, 1995)