Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2466). Ievērojamākā ala Skaņākalna dabas parka teritorijā. Ar alu un apkārtni saistās daudz nostāstu par Velnu un tā darbībām — gan to, ka ala bijusi tā mītnes vieta, gan ka ala pati esot Velna galva, kad to nocirtis kāds drosminieks. Ala ir 16 m gara, 3–4 m augsta. Platība sasniedz 70 m2. (I. Mitāne. Mazsalaca. Ceļvedis. – Rīga, Jumava, 2008) Izdarot pārbaudes izrakumus, atsegta ar akmeņiem iezīmēta ugunskura vieta, citu specifisku atradumu nav. (J. Urtāns, LPSR ZA Vēstures institūts, 1986.) Citi objekti tuvumā: Skaņākalna dabas parks, Mazsalaca.
Stāstījums
Par Velna pagrabu (Mazsalacas velna alu) ir daudz teiku. Viena no tām: „Apmēram 2 verstes tālāk pa ceļu, kas ved uz Skaņokalnu, kas ievērojams ar savu atbalsi, atrodas Velna ala, kurā senu senos laikos dzīvojis Velns. Netālu no alas, Salacas krastā, klintī atrodas izcilnis, no kura Velns svētdienās teicis sprediķi, tādēļ šo vietu sauc par Velna kanceli. Starp Velna alu un Velna kanceli pie Salacas no klints iztek avots, kura ūdens ir ļoti dzidrs, vēss un garšīgs. Te arī alā dzīvojošais Velns savas slāpes dzēsis, tāpēc šo avotu sauc par Velna skābuma ķērni.” (1978, 3209, Valmieras Mazsalacā, pier. J.Meisters 1966.; sast. I. Ruberte. Valmieras novada teikas. 1999.) Cita teika vēstī: „Senos laikos, tas bijis priekš daudziem gadiem, tagadējās Mazsalacas apkārtnē ieklīdis Velns. Tas mocījis cilvēkus un dzīvniekus. Beidzot atradies drošinieks, kas bijis mierā cīnīties ar Velnu. Viņš paņēmis cirvi un devies to meklēt. Velnu viņš drīz sastapis. Drošinieks sācis bēgt un, kad Velns viņu panācis, atgriezies nocirst Velnam galvu. Galva atplētusi muti un nokritusi zemē, izsizdama dziļu bedri, bet pati novēlusies bedres malā. Galva drīz pārvērtusies par zemi. Un tagadējā Velnala esot bijušā Velna mute.” (1978, 2626. M. Luste Mazsalacā 1966; sast. I. Ruberte. Valmieras novada teikas. 1999.) (Vairāk sk.: S. Laime, 2009)
