Tipisks senais kulta akmens — bedrīšakmens, kas atrodas savā vēsturiskajā, sākotnējā vietā. Akmens izmēri: garums 1,10 m, platums 0,90 m, augstums 0,30 m, apkārtmērs 3,10 m. Virsmā ieveidotas 14 vāji izteiktas bedrītes 4–6,5 cm diametrā un 0,2–1,4 cm dziļumā. Paviršāk apskatot akmens bedrītes, to nelielo izmēru dēļ tās var pat nepamanīt. Sarkans lielkristālisks granīts.
Stāstījums
Bedrīšakmens nozīmīgs kā objekts, kas atrodas savā sākotnējā vietā, kur atradies jau gadu tūkstošiem. Akmens atrodas 7 m no senas aparas malas. Nozīmīgs kā pilskalnam atbilstošā kulta vieta, kas atradusies gandrīz pašā pilskalnā — tā nogāzē. Pēdējos gados pilskalns un netālu esošie senkapi tiek arheoloģiski pētīti (izrakumi notiek profesora Andreja Vaska vadībā), lai izzinātu seno cilvēku dzīvi šajā mūsdienās nomaļajā apvidū, kur kādreiz bijis nozīmīgs novada centrs.
Apmeklējot bedrīšakmeni, noteikti jāapskata arī viss senvietu komplekss, sākot ar izcili ainavisko pilskalnu un beidzot ar Elku kalnu otrpus lielceļam. Mežītes pilskalns ticis ierīkots savrupā, ap 13 m augstā kalnā, kuram mākslīgi nostāvinātas nogāzes. Tā plakums ir trijstūra formas, 55 x 30–50 m liels, ar šaurāku dienvidu galu, kurā uzbērts ap trīs metrus augsts valnis. Tas aizsargājis uzeju pilskalnā, kura šeit tāpat kā vairākos citos Latvijas pilskalnos ieplānota tā, lai uzbrucējiem, tiecoties ieņemt pašu pili, ar vairogu neaizsargātais plecs būtu pavērsts pret tās aizstāvjiem. Uzejas pretējā pusē (dienvidaustrumos pilskalnam) atrodas mazāks uzkalns, t. s. mazais pilskalniņš. Spriežot pēc tā izvietojuma, šeit varētu būt atradušies kādi papildu nocietinājumi pilskalna uzejas aizsardzībai. Visapkārt pilskalnam gandrīz trīs hektāru platībā atradusies apmetnes vieta, kurā dažviet kultūrslānis sasniedz ap 1 m dziļumu. Šo apmetnes vietu dažādos laikos apstrādājot, atrastas vairākas senlietas (vīta bronzas aproce, bronzas gredzens, dzelzs kāpslis, dzelzs stopa bultas gals) un trauku lauskas. Netālu no pilskalna zināmas arī divas senkapu vietas — t. s. Kapurkalnā atrastas vēlajā dzelzs laikmetā kuršiem raksturīgas senlietas, bet Kalnenieku māju zemē kādā grants paugurā konstatēti tā paša laika perioda Baltijas somiem raksturīgie skeletkapi. Izvirzīta hipotēze par to, ka Mežītes pilskalnā atradusies kādā 1234. gada dokumentā par 25 arklu zemes izlēņošanu Rīgas Svētā Pētera baznīcai minētā „Castellatura Lodgiae”.
