Teritorija degradēta, jo PSRS laikos tur bija ierīkots motokrosa “Gaujas kauss” trases posms.
“Uz Gaujas labā krasta, 2 1/2 kilometra no pilsētas uz rietumiem. Še vēl ap 1860. gadu stāvējis milzu vītols. Šis koks turēts par svētu, kamdēļ viņam ziedojuši galvenā kārtā putraimus, no kā šī vieta dabūjusi nosaukumu. Pie svētā avotiņa stāvējuši svētie ozoli. Pie šiem kokiem un avotiņa ļaudis meklējuši palīgu pret dažādām slimībām un likstām. Bīskapam Valterim tas ļoti nepaticis, un viņš uzaicinājis koku nocirst un sadedzināt. Ļaudis liegušies to darīt, baidīdamies no pērkoņa atriebības. Tad Valteris pats koku nocirtis un aizdedzinājis. Vietu, kur vītols stāvējis, starp Putriņas veco un jauno Gauju, pavasara plūdi noskalojuši. Tuvumā vēl stāv divi jaunāki vītoli un viens resns ozols. Avotiņš vēl verd kā vecos laikos. – Svētumu šai vietai piedevis vēl kāds apstāklis: Valmieras īpašnieks grāfs Akselis Oksenstjerna Valmierā nometināja uz dzīvi somus (piņņus), kas ar vietējiem iedzīvotājiem nevarēja satikt. Pēc pēdējo lūguma somus no pilsētas izvietoja, un tiem ierādīja Putriņas, no kā šī vieta dabūja “Piņņu kalna” nosaukumu. Somi, kā lībiešiem radniecīga tauta, cienīja vītolu un zvērēja pie viņa. Ja kāds iedomājās šo zvērestu lauzt, tad to pakāra vītola lūka saitē. Somu zvērasts pie vītola arī apkaimes latvju acīs pacēla Putriņas lejas svētumu un cieņu, kāda pastāvēja arī līdz vēlākam laikam.” Vadonis pa dzimtenes kalniem un lejām (1930). Melnalksnis, Augusts, 1876-1944
Plašāku informāciju par šo vietu sniedzis V.D.Balodis darbā “Valmiera” (1911), 21.lpp.:
“…Būs arī vēl dažs labs mūsu starpā, kas ir redzējis Valmieras Veidmuižas Putriņas svēto vītolu. (Weidenberg, Weidenhohe = Vītolu kalns, vītolu augstums ir mežs Jēra kalnā, tagadējās kurlmēmo skolas nosaukums; mācītāja muiža Weidenhof = vītolu muiža.)
Šis svētais koks vēl stāvēja 1860. gadā un bij ļaudis, kas tur meklēja palīgu pret visādām slimībām un ļaunumiem. Vītola resnums bij 5-6 asis un šim milzim ziedoja putraimus, (tādēļ arī “Putriņa”), dzīparus, vilnu, drēbes lupatiņas, naudu un dažas citas lietas, iesmēlās tad svētā avotiņa dzelzaino ūdeni, kas turpat Gaujas krastā līdzās svētajam ozolam ietek un staigāja laimīgi mājās. Bīskaps Valters, toreiz Valmieras mācītājs, kas šādā ziedošanā bij slepeni noskatījies, uzaicināja vītolu nocirst un sadedzināt. Viņam atbildēja, ka to, kas to darīšot, pērkons nosperšot un neviens šā darba neuzņēmās. Tad viņš pats koku nocirta un aizdedzināja. To vietu, kur šis vītols virs saliņas starp Putriņas veco un jauno Gauju stāvēja, ir Gaujas viļņi pavasara plūdu laikos nograuzuši un noskalojuši; tuvumā atrodas divi jaunāki vītoli un svētais ozols, 3-4 asis resns, stāv vēl tagad jaukajā Putriņas Gaujas krastā, arī avotiņš gravā pie Putriņas mājām vēl ir atrodams….”
