Riņņukalna apmetne un Upurakmens

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2511). Sena kulta vieta un viena no pirmajām atrastajām akmens laikmeta apmetnes vietām, kas zinātniski pētīta jau no 19. gs. Apmetnes vietā lielos daudzumos atrastas seno cilvēku barības atliekas — asakas, gliemežvāki, arī dažādas senlietas. Upurakmenim ir divi šķīvjveida iedobumi (35 x 30 x 2 cm un 32 x 30 x 2 cm}. Atstatums starp šķīvjiem — 6,5 cm, atstatums starp šķīvju centriem — 45 cm. Atsevišķi pētnieki uzskata, ka akmens vairāk lietots sadzīviskām vajadzībām – pulēšanai, asināšanai (V. Avotiņš, I. Lukss. No Burtniekiem līdz jūrai. 1999). Izrakumos atrasti arī daudzi kaula darba rīki, harpūnas, makšķerāķi, īleni, dunči u. c. Akmens atrodas Salacas krasta niedrēs, 4 m uz Z no krūmiem, kas ir starp upi un Riņņu kalnu, 15 m uz Z no Riņņukalna apmetnes, vasarā — 1 m uz D no ūdens, dūksnainā vietā, niedrēs. Palu laikā tas ir pilnībā zem ūdens vai dūņām. Ļoti reti sastopams dobumakmeņu tips (Latvijā tikai 3 objekti). Riņņukalna dobumakmens ir senāk zināmais. Pētījumi liecina, ka Riņņukalns bijis apdzīvots jau II g.t.p.m.ē. (J. Graudonis, J. Urtāns. Senatnes pēdās. 1961). Apkārtnē: Vecate, Vecates parks, Salacas izteka, Tūteres ozola vieta.