Salaspils akmens galva

1851. gada rudenī pie ceļa starp Salaspili un Ikšķili atrasta akmens galva. Pēc tam tā pārdota Rīgas akmeņkalim P. Hākem, kurš to savukārt 1852. gadā uzdāvināja Himzeļa muzejam. Akmens veidots cilvēka galvas formā, ar primitīviem, bet izteiksmīgiem sejas vaibstiem — acīm, uzacīm, ausīm, degunu, muti un dekoratīvi izliektām līnijām, kas iezīmēja matu cirtas. Pēc attīrīšanas no sūnām un ķērpjiem akmens tēls tika zīmēts un rūpīgi mērīts. No granīta veidotās skulptūras augstums sasniedzis 930 mm, platums — 855 mm, biezums — 655 mm, bet svars — ap 1906 krievu mārciņām, t. i., aptuveni 780 kilogramu. Skulptūra veidota ar augstu profesionālo varēšanu, taču tajā nevar saskatīt vēsturiskos mākslas un arhitektūras stilus. Pēc 1876. gada tēls pazuda, un ticams, ka tas laikā no 1891. gada līdz 1894. gadam, kad Doma pagalmā notika vērienīgi labiekārtošanas darbi, tur tika aprakts. 2000. gada rudenī, arheologa Andra Celmiņa vadībā veicot izrakumus Doma dārzā, akmens galva no jauna tika atrasta. Par akmens galvu ir izteikti dažādi spriedumi, sākot no tā, ka akmens galva ir lībiešu elka tēls, līdz uzskatam, ka tā ir jaunāku laiku viltojums. Tikpat liela izkliede ir arī uzskatiem par tās hronoloģiju. Salaspils akmens galva ir unikāla visā Baltijā, tomēr tās datējums nav noskaidrots un arī tās sakrālais raksturs ir tikai viena no iespējām. Tai pat laikā zināms, ka gan baltiem, gan Baltijas somiem, gan slāviem ir bijuši elka tēli, kas veidoti cilvēka galvas formā, tāpēc Salaspils akmens galvas kā sena elka tēla interpretējums ir visai iespējams. Salaspils akmens galvas oriģināls ar attiecīgu paskaidrojošu tekstu atrodas Doma baznīcas krustejā, bet atveidojums uzstādīts Rīgā, Līvu laukumā.