Senās Dabas Svētvietas Ziemeļvidzemē

Maršruts:

Valmiera – Zilaiskalns – Matīši – Sēļi – Rūjiena – Rencēni – Ēvele – Strenči – Valmiera

Kopējais garums: 165,00 km

Ieteicamais transporta veids: autobuss, autotransports

Ieteicamais laiks: pavasaris, vasara, rudens

Pavadītais laiks: 1 -1,5 dienas

Pirmais apskates objekts atrodas Valmierā, pavisam tuvu pilsētas centram, pilsdrupām un Lucas kalnam – pilskalnam – Elku saliņa, izrakumi un nostāsti liecina, ka tā bijusi sena svētvieta, kur pielūgti koka elktēli. Tālāk ceļš ved uz Zilokalnu – Ziemeļvidzemes nozīmīgāko un joprojām dzīvām tradīcijām bagātāko svētvietu, salīdzinoši netālu – Daviņu lielais akmens – pirmais Latvijas teritorijā atklātais bedrīšakmens un pirmais šāda veida objekts (1925.gads), kas ieguvis valsts nozīmes arheloģijas pieminekļa statusu. Riņņu kalna apmetne un upurakmens – viena no senākajām apmetnes vietām (akmens laikmets), pētnieki šo vietu jau aprakstījuši 19.gs.; ilgu laiku tā bija etalonteritorija, kurā atrastais veidoja pamatuzskatus par seno cilvēku dzīvi; upurkamens – šķīvjakmens ir pagrūti atrodams, jo atrodas uz ūdens un sauszemes robežas un var būt zem ūdens. Tūteres ozola vieta – leģendām bagātākā senā dabas svētvieta Vidzemē, kur senā ozola vietā tagad aug jauna ozolu birzs. Dreimaņu Velnozols – vienīgais Velnozols Vidzemē un Aņģīšu Velnakmens ir savstarpēji saistīti, viens no otra netālu esoši objekti, vietēju ļaužu stāsti vēstī, ka līdz pat 20. gs. piecdesmitajos gados vietējo māju ļaudis šeit cītīgi barojuši garus (velnu). Kaņepju svētozols – iespaidīgs un ainaviski skaists koks, ļaudis te pulcējas Līgo vakarā lai svinētu Vasaras saulgriežu, Atpiļu svētvieta – no seniem laikiem Atpiļu ozols tiek saukts par Upurozolu, vēl 19. gs. septiņdesmitajos gados vecie apkārtnes iedzīvotāji Atpiļu Upurozolam ziedojuši naudu, prievītes un citas sīkas lietiņas; arī šis Upurozols saistāms ar Ziemeļvidzemē plaši izplatīto mājas garu pielūgšanu.