Sīmanēnu Svētozols

Apraksts

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2506). Sīmanēnu Svētozols pašlaik (pēc Tūteres ozola krišanas 1967. g.) ieņem pirmo vietu starp Latvijas visvairāk daudzinātajiem svētozoliem. Līdz mūsdienām saglabājies tikai viens no trim šejienes svētozoliem. Pirmais, ko varēja tikai septiņi vīri aptvert, gājis bojā I Pasaules kara laikā. Otru kāds nodedzinājis 1920.–1921. gadā. Varētu domāt, ka ap esošo ozolu kādreiz bijusi vesela svētozolu birzs. (J. Urtāns. Latvijas senās svētnīcas. 1993) Ozola apkārtmērs ir 8,2 m, vecums 400 g. Dižkoks. Atrodas Gaujas krastā pie Melnupes ietekas Gaujā. Tuvumā Valmiermuižas pils tornītis, Iršu Parks, Valmieras teātris.

Informāciju par ozolu sniedz arī blakus esošo Sīmanēnu māju īpašniece Ada Pabērza — viņai ir pieejami arī vēsturiski foto attēli: ozols laikā, kad tā dobums vēl nebija aizmūrēts, foto ar gobām, kas augušas turpat blakus. Pie ozola ir informatīvs stends ar uzrakstu „Svētozols” un ozola parametriem — vecumu, apkārtmēru, augstumu un vainaga projekciju.

Stāstījums

Pie ozoliem ļaudis nesuši ziedojumus. Starp tiem ir bijis arī akmens krāvums — upuraltāris. To padomju laikā izrakuši un samaluši šķembās šosejas būvei (G. Eniņš. 100 Dižākie un svētākie. 2008). Pēc citām ziņām, te bijuši pieci vienā rindā salikti, nekustināmi laukakmeņi. Dzejnieks Rieteklis 1890. gadā publicēja nostāstu, ka „pie šiem ozoliem Gaujā latvieši kristīti, bet kad no kristībām atpakaļ nākuši, kristību tuvējā upītē nomazgājuši.” (J. Urtāns. Latvijas senās svētnīcas. 1993)

Statuss

Informācija Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes reģistrā.

Atrašanās vieta

Koordinātas: 57.58233, 25.52710

Waze Google Map Sygic Car Navigation

Komentāri

1692. gadā kartē pirmo reizi atzīmēti „Sīmanēni”. Sākotnēji bijuši 3 ozoli — 1923. gada 23. maijā vienu no ozoliem Vasarsvētkos plostnieki nodedzinājuši, bet Svētozolam izdedzinājuši dobumu. Zirgu Dace, kas dzīvojusi blakus mājās, ozola dobumu aizmūrējusi, lai nepieļautu ozola turpmāku dedzināšanu, bet tas sācis nīkuļot. Blakus ozoliem augušas arī gobas. Zem gobas ir bijis upuraltāris. Tas iznīcināts 1959. gadā, kad to samala asfaltam, būvējot ceļu pie Sīmanēnu mājām. Tajā laikā pārbraukts pāri gobas saknēm, tā sākusi kalst un pēc tam nodedzināta. Gobas fotogrāfija ar nosaukumu „Sīmanēnu Svētozols” tikusi publicēta grāmatā, un ceļotāji braukuši skatīties gobu, nevis ozolu. Pie ozola nākuši Dievu lūgt, nesuši veļiem ēdienu. Mīlestības ozols nokaltis, jo līdz kolhoza laikiem netālu no tā atradusies bedre, kurā pildījusies virca un kūtsmēsli no kūtīm. Bedre regulāri tika iztukšota, tās saturu izvedot uz laukiem mēslojumam. Kolhoza laikā bedre netika tukšota, tā pārplūda un viss tās saturs nonāca līdz ozola saknēm, kā rezultātā ozols nokalta. Tagad ir atauguši jauni zari, bet nokaltušie atrodas pārāk augstu, lai tos aizsniegtu un nozāģētu. Sīmanēnu mājās 1902.–1903. gadā dzīvojis Apsīšu Jēkabs. Pie viņa bieži ciemos nācis Rieteklis (kad kļuvis nedzirdīgs, apguvis kurpnieka amatu). Pie ozola arī padomju gados nākuši rakstnieki un dzejnieki Dzejas dienu laikā.

Foto, video

Projekta “Kulta identitāte” arhīvs