Varbūtējs kultūrvēsturisks akmens, varbūtējs pēdakmens. Izmēri: garums 2,2 m, platums 1,4 m, augstums 1,2 m, apkārtmērs 5,90 m, tilpums nepilni 2 kubikmetri. Pelēki brūns granīts. Ieža tekstūra neviendabīga, plankumaina, struktūra sīkgraudaina. Akmenī ir vairākas iegarenas iedobes, kas, iespējams, radušās, dēdēšanas procesā sairstot ķīmiski un mehāniski neizturīgākiem iekļāvumiem. Akmens virsma ievērojami sadēdējusi, lielu plaisu nav. Tam austrumu sānmalā vairākas dabiskas izcelsmes „pēdas”: 1) 35 x 14 cm, 2) 32 x 9 cm, 3) 12 x 4 cm, 4) 7 x 3,5 cm, R sānmalā: 1) 13,5 x 6 cm, 2) 10,5 x 6 cm, 3) 18 x 5 cm, ZR stūrī: 1) 15 x 6,5 cm, 2) 3 x 2,5 cm, apaļa, 3) 9 x 4,5 cm. Visām dziļums 1–3 cm. Vēl citi mazi pēdveida pleķīši citās akmens malās. Akmens, šķiet, atrodas sākotnējā vietā. Vizuāli daudz interesantāka ir astoņu žuburu liepa, kas atrodas akmenim blakus.
Stāstījums
Valsts aizsardzībā esošs arheoloģijas piemineklis, kulta vieta. Tomēr par abiem objektiem nav skaidru liecību kā par senām kulta vietām. Akmens varētu būt definējams kā pēdakmens. 8 metru attālumā ir liepu puduris, kurā šobrīd ir 6 žuburi — atvases. 2 metrus uz R no šā liepu pudura, kas tiek uzskatīts par Šķilu svētliepu, atrodas akmeņu kaudze vai taisnstūrveida krāvums. Šī akmeņu varbūtējā konstrukcija 5 x 3–3,5 m platībā var būt kulta vieta, sīkas ēkas pamati vai vienkārši izgāztu akmeņu grupa, jo tā, šķiet, ir veca piebraucamā ceļa galā. Šā akmeņu kopuma vidū ir 0,4 m dziļa bedre, kas var būt arī mantraču darba rezultāts. Kopumā Šķilu mājvietas tuvumā esošo objektu arheoloģiskā nozīme ir vēl precizējams jautājums.
Šķilu (Graviņu) senvietas pirmavots ir arheoloģes I. Lozes ziņojumi 1976. gadā, kuros teikts, ka „kulta vieta — akmens konstatēts Papes ezera austrumu krastā uz dienvidiem no Graviņu mājām. Tuvumā atrodas ozoli un liepas, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par svētnīcām.” Savukārt V. Siksna 1994. gadā laikrakstā „Kursas laiks” izsaka pieņēmumu, ka „par Graviņu akmeni var minēt to, ka tas, domājams, ir bijis mājas kungs, jo atrodas bijušās Šķilu mājas tiešā tuvumā.” 1989. gadā apliecinājumus par senvietu mēģinājis noskaidrot pētnieks J. Asaris, taču nekā — „Graviņu saimnieks, kurš te dzīvo visu mūžu, (..) kādu kulta akmeni uz dienvidiem no mājām nezināja,” un „nekādas tradīcijas vai nostāsti par to apkārtnē nav zināmi.”
