Vienas no garākajām alām Kurzemē. Sarežģītu, šauru un zemu alu labirints, kas 1993. gadā atrakts un kādu laiku bijis ap 40 m kopgarumā. 1997. gada martā alu garums bija vairs tikai 24 metri, jo neilgā laika posmā bija notikuši vairāki nobrukumi. 2011. gadā bez liela riska apskatāmi vairs tikai apmēram 8 metri pazemes eju sistēmas trauslajos, sarkanajos smilšakmens iežos. Ala ir pārsvarā sausa, vietām mitra, ļoti nobrukumbīstama. Kādreiz Svētmeitu kambari pēc plānojuma bija šauras, līkumainas ejas un sānejas ar trim plašākām telpām pazemē. Plānojums salīdzinoši ar citām Kurzemes alām bija sarežģīts. Trijās vietās ejas bija izveidojušās pat divos līmeņos — viena virs otras, kas Latvijas alās nav bieži atrodams veidojums, bet liecina par mūsdienās izzudušu pazemes avotu ceļiem.
Stāstījums
Jau 1809. gadā Ulriha fon Šlipenbaha grāmatā (vācu valodā) teikts, ka ala ir daļēji aizgruvusi. Iepriekš tajā ir atradusies plaša telpa ar akmens galdu vidū. U. fon Šlipenbahs bija dzirdējis nostāstu, ka alā kādreiz dzīvojusi kāda ļoti svēta sieviete un tāpēc latvieši alu saucot par Svētās jumpravas kambari. Kopš 20. gadsimta sākuma alas pamazām aizbrukušas. Svētmeitu kambaris jeb ala senāk sastāvējis no trim daļām: priekšējās lielākās, vidējās mazākās un pēdējās — vismazākās alas, kurā bijis iespējams iekļūt tikai līšus. No pēdējās alas iztecējis avots, kurš piegādājis ūdeņus nelielam strautam. Vecā paaudze zina stāstīt, ka agrākos laikos šinī strautā ūdens nekad netrūcis un viņā bijušas daudzas zivis, sevišķi foreles. Agrāk alā bijušas dzirdamas skaņas, kuras atgādinājušas ratiņa troksni vērpjot. Tādēļ arī teika stāsta, ka alā dzīvojušas svētmeitas, kuras tur vērpušas. Troksnis laikam cēlies no ūdens pilēšanas no alas sienām. Reiz tuvējo māju saimnieks Kārlis Vītols licis kādam dienas algādzim Kriķītim alu atrakt, maksājot piecas kapeikas par dienu. Kriķītis bijis liels sliņķis. Kad vienu dienu bija racis, tad pārgājis mājās un stāstījis, ka pie alas atrakšanas pusdienas laikā bija iesnaudies un viņam sapnī svētmeitas teikušas, lai alu liekot mierā un to neatrokot, citādi būšot slikti. Tādēļ arī Kriķītis atteicies no turpmākajiem alas atrakšanas darbiem. Ala vēl tagad stāv aizbirusi. (1960., 4855. Ventspils Dundagā pier. F. Īvnieks 1932. g. – Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. 1991., 127.–128.lpp.)
