Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 868). Par svētavotu rakstiskas ziņas atrodamas jau kopš 1748. gada, bet plašāk tas aprakstīts 1832. gadā, kad to apskatījis mācītājs K. Šilings. Viņš aprakstījis ļaužu rosību ap avotu, tradīcijas un kulta rituālus. Tirzas svētavota augstvērtīgais un garšīgais ūdens joprojām ir ļoti iecienīts. To apmeklējot arī ekstrasensi, kas avota ūdeni uzlādējot (Delfi, 2012, ER). Avotam pāri izveidota nojume, kas atgādina nelielu namiņu.
Stāstījums
Pēc nostāsta, dziedinošu spēku avota ūdenim piešķir tas, ka ūdens iztekot no kapsētas un baznīcas apakšas. Par avotu stāsta arī teikas. Īpaši dziedinošs spēks avotam esot tikai Jāņu naktī. Pirmās ziņas par avota izmantošanas sākumu saistās ar zviedru-krievu kara laiku (1700–1721), kad kāds smagi ievainots virsnieks te nomazgājies un kļuvis vesels. Tirzas svētavotu savā darbā „Klibais Ješka” attēlojis arī Jānis Poruks (Gulbenes bibliotēka, 2012, ER). „Pie kungu kapsētas pretī Tirzas baznīcai zem lielas, vecas gobas ir avotiņš, ko daži sauc par Dzīvības avotiņu. Daži viņu sauc arī par Veselības avotiņu. Vecos laikos šis avotiņš ticis turēts par svētu. Ļaudis domājuši, ka ar viņa ūdeni varot izdziedēt dažādas slimības, sevišķi, ja to smeļot un lietojot Jāņu vakarā. Tāpēc Jāņu vakaros ap avotiņu slimus un vājus zirgus un citus lopus, arī slimus cilvēkus izģērbuši un aplējuši ar avotiņa ūdeni. Daži apmeklētāji ņēmuši muciņās un pudelēs ūdeni līdzi uz māju, citi aiziedami metuši avotiņā sidraba naudu. Reiz Tirzas kungs aizliedzis avotiņu apmeklēt. Tomēr cilvēku ticība avotiņa ūdenim bijusi tik liela un tik stipra, ka tie nebijuši atturami. Tad kungs licis avotiņu aizmest. Bet, tikko avotiņš bijis aizmests, kungs palicis akls. Pēc kāda laika viņš licis avotiņu atrakt, izmūrēt ar cementu un arī pats braucis pēc ūdens. Nu kungs palicis atkal redzīgs un ticējis, ka avotiņš ir svēts. (L.Tiltiņa. Z. Lancmaņa kr. Novadu teikas. Vidzeme. Sast. L.Rezakova. 2007)
