Veckušķu svētozols

Apraksts

Veckušķu svētozola pēdējais fiksētais apkārtmērs — 7,6 m — atrodams Jura Urtāna grāmatā „Latvijas senās svētnīcas” (R., 1993.), kur tas plašāk aprakstīts. Pirmoreiz svētozolu aprakstījis jau vācbaltu pētnieks Augusts Bīlenšteins pirms vairāk nekā 100 gadiem. Literatūras avotos Veckušķu svētozols dažkārt saukts arī par Billiņu ozolu, jo atrodas šāda nosaukuma māju tiešā tuvumā. Tagad no vecā ozola apskatāmas vairs tikai brikšņos ieaugušas paliekas. Kādreizējā dižā ozola vieta nozīmīga kā sena svētvieta, bet te vairs nekas nav skatāms — ne dižkoks, ne arī tūrisma objekts.

Stāstījums

Tautas nostāstos teikts, ka vecos laikos, kad vēl neesot bijis baznīcu, zem ozola lūgts Dievs vai ka pie ozola dieviem upurēts. Un arī pašu Veckušķu māju saimnieki uzskatīti par burvjiem un Velna kalpiem. Iespējams, šo nostāstu ietekmē radies Dagnijas Zigmontes stāsts „Veckušķis kāzās” par vecā burvja dvēseles pārdzīvojumiem alkās pēc kaut kā gaiša. No svētozola nedrīkstēts lauzt pat zariņu, jo tad lauzēju piemeklē slimības vai pat nāve. 1971. gadā ozola dobumā atrastas divas aptuveni 20. gadsimta sākumā darinātas karotes, kas glabājas Ventspils Vēstures muzejā, bet nav zināms, vai tās tur ziedotas vai nokļuvušas kā citādi.

Statuss

Informācija Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes reģistrā.

Atrašanās vieta

Koordinātas: 57.21905, 22.03653

Waze Google Map Sygic Car Navigation

Komentāri

Pēc vietējo iedzīvotāju sniegtajām ziņām, nokaltušais ozols nolūzis ap 2000. gadu.

Foto, video

Projekta “Kulta identitāte” arhīvs