Velnapils vieta

Agris Dzenis. 2019. gada 3. janvāris plkst. 12:27

Par vienu no zudušajām akmeņu konstrukcijām Latvijā – Velnapili, kas atradusies tagadējā Tukuma lidlauka teritorijā.

Tālā senatnē būvētās megalītiskās jeb lielu akmeņu konstrukcijas Francijas ziemeļos un Britu salās, īpaši Stounhendža, ir plaši pazīstamas. Diezin vai daudziem ir zināms, ka līdzīgas būves kādreiz nebija retums arī Latvijā, īpaši Kurzemē un Zemgalē. Viena no šādām senvietām atradusies arī Tukuma rajona Smārdes pagastā netālu no Ozolpils.

1897. gadā šo vietu, sauktu par Velnapili, apmeklēja novadpētnieks Oskars Emīls Šmits. Starp Pakšu, Ģēriņu un Grāvnieku mājām purvainā atmatā pacēlies 1,30 – 1,80 m augsts pakalns, uz kura atradies no 56 dažāda lieluma granītakmeņiem izlikts riņķis 20 m diametrā ar vairākiem lieliem akmeņiem iekšpusē. Dienvidos riņķim galeniski piekļaujas 40 m garš akmeņu ovāls. Aptuveni 400 metrus uz dienvidiem no konstrukcijas bija saskatāmas akmeņu dambja, kas veda Velnapils virzienā, paliekas.

Sarunā ar Ģēriņu māju saimnieku O. E. Šmits noskaidroja, ka saimnieks daļu Velnapils akmeņu jau bija pārdevis. Zemnieks arī šeit esot racis, meklējot apslēptu mantu, bet neko nav atradis. Saimnieks pieminēja teiku par velnu, kas šeit gribējis būvēt pili, bet pēc gaiļa dziedāšanas iesākto darbu pametis.

O. E. Šmits izteica neskaidrus minējumus, ka Velnapils, iespējams, senatnē bijusi sala ezerā, kas vēlāk izsīcis. Akmeņu ovālā varbūt pulcējušies pagānu vadoņi, kas gaidīja dievu lēmumu izzināšanu, ko aplī veica priesteri.

Velnapili, tāpat kā lielu daļu Latvijas megalītisko konstrukciju, nopostīja nevis kristīgās baznīcas pārstāvji, bet zemes īpašnieki, kas 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā lielos akmeņu kopojumus izmantoja būvmateriāla iegūšanai. 1922. gadā jau sastopama informācija, ka visus Velnapils akmeņus tās īpašnieks izlietojis vējdzirnavu celšanai.

Pēc savas konstrukcijas Velnapils līdzinās visā Ziemeļeiropā sastopamajiem akmeņu apļiem, kas pagānu laikos izmantotas kā rituālu, tautas sapulču un tiesas vietas. Vistiešākās paralēles Velnapils senvietai var vilkt ar Gotlandes „tiesas riņķiem”, kā arī 1924. gadā Austrumprūsijā atrakto senprūšu kulta vietu – ap 1 m augstu akmeņu riņķi 20 m diametrā, kura centrā atradies liels, plakans ziedokļa akmens un milzīga egle.

Akmeņu riņķis simbolizēja dzīvības ritumu un nemainīgo pasaules kārtību. Tautas sapulcēs, kas parasti notika laikā starp Miķeļiem un Mārtiņiem, piedalījās tikai brīvie, pilngadīgie vīrieši. Sapulču neatņemama sastāvdaļa bija rituālais kopmielasts. Šādas vietas Rietumlatvijā dēvē par Elka vai Baznīcas kalniem. Sakne „al” un „el” gandrīz visās pasaules valodās nozīmē svētumu, dzīvības pirmsākumu.

Velnapils senvietas kopapjoma ovālā forma lielā mērā līdzinās krietni lielākai zemgaļu svētnīcai Elka kalnā pie Zebrus ezera Dobeles rajonā. 1865. gadā ap 700 soļus garo un ap 280 soļus plato kalna plakumu ietvēra akmeņu krāvuma paliekas. Veca zemniece stāstījusi, ka Elka kalnā bijusi baznīca vai „saeimamā vieta”. Uz kalna bijis arī liels akmens ar uzrakstiem, kas, tāpat kā daudzi citi šīs svētvietas akmeņi, saspridzināts un izlietots ēku būvēšanai.

Visgrandiozākā senā akmeņu būve Latvijā bija Dzērves Ķintu senvieta Liepājas rajonā. 1819. gadā to veidoja divas 1,5 – 2 m augstu, uz mazākiem akmeņiem stāvus uzslietu akmeņu rindas 387 soļu garumā, 42 soļu gara atsevišķa akmeņu rinda, ar milzīgiem, apskaldītiem akmens bluķiem izlikta aka un dīķītis, ar akmens plāksnēm izlikti celiņi.. Lieli akmens bluķi bija izmantoti Ķintu māju ēku pamatu būvei. Pēc nostāstiem, šīs akmeņu konstrukcijas senlaikos būvējis burvis Ķinte, kurš bez pūlēm varējis apdarināt un pārvietot milzu akmeņus. Neviļus rodas asociācijas ar nezināmas tehnoloģijas pielietojuša latvieša būvēto slaveno Koraļlu pili ASV. Arī Ķintu akmeņus kā būvmateriālu bija iekārojis Dzērves muižas barons, kurš 19. gs. vidū Ķintu saimniecību pārcēla uz citu vietu, bet akmeņus izlietoja savas pils būvei. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai aka ar iespaidīgiem apskaldīta akmens grodiem.