Latvijas lielākais un slavenākais ūdenskritums izveidojies pār Pļaviņu svītas dolomītiem. Tas ir vienas pakāpes ūdenskritums ar augstumu 1,6 m. Tā platums ir 270 m, un tas ir platākais ūdenskritums ne vien Latvijā un Baltijā, bet arī visā Eiropā. Ventas rumba ir ļoti populārs tūrisma objekts un kuldīdznieku iecienīta atpūtas vieta. Ainaviski skati uz to paveras no abiem Ventas krastiem, no upes un arī no vecā tilta pār Ventu lejpus ūdenskrituma. Vasarās pa ūdenskrituma augšmalu 10–15 minūtēs var pāriet pāri Ventai.
Ventas rumba ir viens no retajiem Latvijas ūdenskritumiem, par kuru pierakstītas teikas. Domājams, pirmoreiz teika par Ventas rumbas rašanos publicēta F. Brīvzemnieka sastādītajā teiku izlasē (1887) krievu valodā. Tajā stāstīts, ka latvieši ar līviem karojuši, līvi lūguši savu dievu Piktuli palīgos, un tad Velns gājis uz Briežu braslu, paķēris akmeņu kaudzi, pa pusei aizbēris Ventu pie Kuldīgas, bet, nesot otru kaudzi, dziedājis gailis un Velns aizbēdzis. No pirmās Velna nestās kaudzes tad arī radies ūdenskritums — rumba. Turpat citā teikā (Nr. 24) stāstīts, ka Kuldīgu cēluši milži, tie kādu reizi kāvušies un izspārdījuši Ventā dziļu bedri, kur radies ūdenskritums, bet paši milži vēlāk mērī izmiruši. Teikas par Ventas rumbas izcelšanos pārpublicētas arī A. Lerha-Puškaiša latviešu tautas teiku un pasaku krājumā. Savukārt vācu valodā teika, kurā ūdenskrituma izcelsme saistīta ar tradicionālām velna aktivitātēm, publicēta Bienemann Fr. jun. Livländisches Sagenbuch. Reval, (1897, teika Nr. 7.). Vēlākos gados teikas bieži citētas dažādos tūrisma ceļvežos. Piemēram, J. Delle tūrisma ceļvedī „Venta un Abava” (1932) stāsta: „Velns apjēmies aizsērst Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu un apkārtni. Pašā pusnaktī viņš aizgājis jūdzes divi augšpus Ventas pie Briežu brasla, kur pulka akmeņu, un sajēmis lielu, lielu kaudzi. Jau atstiepis kaudzi līdz pilsētai un steidzies pēc otras — te piepēži nodārdējis tāds troksnis, ka turienes virsaitis atmodies. Viņš piecēlies, izgājis no istabas — redz: Ventas upe jau pa pusei aizsērsta. Nopratis, ka velns te ķērnājies. Kā nu līdzēties? Aizskrējis uz vistu kūti, sacirtis ar rokām pa kažoku un iedziedājies kā gailis. Gailis atmodies, domājis, ka otrs gailis dziedājis un dziedājis arī pats. Velns, izdzirdis gaiļa dziesmu, nosviedis otru klēpi zemē un pats aizlaidies. No pirmā velna klēpja bija izcēlusies Rumba; bet otru klēpi, gailim dziedot, nometis augšpus tās. Tur nu šis akmeņu klēpis tikām gulējis, gulējis, kamēr pārvērties par pārkaļķiem. Ventas kreisā krastā, dažus kilometrus augšpus tilta, redzams pārkaļķa slānis. Slānis nav biezs, kādēļ izmantots netiek.”
Plašākais Ventas rumbas apraksts lasāms A. Grīnberga grāmatā „Latvijas ūdenskritumi un krāces”, kas izdota Rīgā 2011. gadā.
Projekta “Kulta identitāte” arhīvs
