Vīksnu Velnala

12 m augstajā Salacas krasta kraujā Vīksnu līkumā vietām atsedzas smilšakmens. Lielākajā no atsegumiem redzama ovāla alas mute, kas vasarā Salacas mazūdens periodā atrodas tikai dažus centimetrus virs upes līmeņa, savukārt palu laikā daļēji pieplūst ar ūdeni. Vīksnu Velnala ir sufozijas ala, kuru joprojām turpina veidot divi avoti, kas saplūst vienā strautiņā tikai īsi pirms izlaušanās dienasgaismā. Avoti smilšakmenī izgrauzuši vairākus alas atzarus. Garākais no tiem ved 24 m dziļā pazemē. Pie ieejas alas griestu augstums ir 2,1 m, kas pamazām samazinās, pie piecpadsmitā metra sasniedzot tikai 70 centimetrus. Pēdējie 10 m šajā ejā lienami tikai uz vēdera. Otra avota izskalotais atzars ir 8 m garš, kam savukārt no kreisās puses pievienojas vēl viena 4 m gara sausa eja bez avota, kas acīmredzot ir aizbirusi alas rezerves ieeja. Alas kopgarums ir 36 m, bet grīdas laukums — 41 m2 (Eniņš, 1990). Saņemot ziņojumu par to, ka Salacas krastos lejpus Staiceles parādījusies jauna ala, Guntis Eniņš 1989. gadā to apmeklēja un uzmērīja. Tai pat laikā no kāda Staiceles skolotāja viņš ievāca ziņas, ka alas pirms 35 gadiem, t. i., 20. gs. 50. gadu vidū vēl nemaz neesot bijis, kas ļāva secināt — ja ne pati ala, kas klints iekšienē varētu būt izgrauzta jau senāk, tad vismaz tās ieeja ir atvērusies tikai pēdējo gadu laikā. Par alas eju senāku izcelsmi liecina vairākās vietās nosūbējušie alas griesti. Jauno atradumu G. Eniņš aprakstīja publikācijā „Jauna ala Salacas krastā” 1990. gadā, iesakot alu turpmāk dēvēt netālo māju vārdā — par Vīksnu alu. Šis nosaukums šobrīd jau ir iesakņojies. Ja alas ieeja tiešām būtu atvērusies tikai 20. gs. 80. gadu beigās, ala, visticamāk, nebūtu tikusi pie apkārtnes iedzīvotāju lietota nosaukuma. 2001. gadā ekspedīcijas laikā pie Vīksnu alas satiktais vietējais iedzīvotājs Herberts Timermanis (dz. 1934. g.) izstāstīja, ka alas ieeja nav atvērusies tikai astoņdesmito gadu beigās, bet bijusi zināma jau senāk, tikai laika gaitā aizbirusi. H. Timermanis Atmodas laikā alas ieeju attīrījis, tā atkal kļuvusi labi redzama, tāpēc likumsakarīgi, ka G. Eniņš tieši ap to laiku saņēma ziņojumu par jaunas alas parādīšanos Salacas krastos. To, ka ala bijusi redzama jau vismaz 20. gs. 30. gados, apgalvojis arī novadpētnieks J. Megris, tāpēc iespējams, ka uz šīm alām attiecināmas 1930. gadā publicētās ziņas, ka starp Staiceles fabriku un Rozēnu muižu (apm. 11 km) vietām krāšņi apauguši krasti un ieži ar avotiņiem un alām (Melnalksnis, 1930: 78). Mūsdienās šajā Salacas posmā citas alas nav zināmas. Pēc H. Timermaņa stāstītā, alai bijis arī nosaukums — to pēc tuvākajām mājām saukuši par Zvejnieku Velnalu vai vienkārši par Velnalu. Ne publikācijās, ne arhīvu materiālos nekādas teikas par alu nav izdevies atrast. Nekādus īpašus nostāstus par Velnalu nezināja arī Herberts Timermanis, vienīgi piebilstot, ka bērni senāk biedēti, lai nelienot alā, jo tur Velns dzīvojot. Tādējādi Vīksnu Velnala iekļaujas plašajā Velnalu lokā, kas uzskatītas par Velna mājokli. 1999. gadā dažus metrus no Vīksnu alas, augstāk Salacas senlejas kraujā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta darbinieki atraka aizbirušu alu. Atrakuma pēdas saglabājušās līdz mūsdienām kā šķērsgriezumā 1 x 1 m liela tranšeja. Tomēr izrādās, ka arī šī ala kādreiz bijusi zināma un arī tai bijis nosaukums — Āpšu ala. Šis nosaukums radies no tā, ka kāda saimnieka suns iedzinis alā āpsi. Herberts Timermanis ap 1980. gadu pie Āpšu alas ieejas atradis piecas cara laiku monētas. Lai gan vietējā mutvārdu tradīcijā nav nostāstu par to, ka alā senāk ziedots, nevar izslēgt iespēju, ka monētas alā atstātas kā ziedojums. Vīksnu Velnala un tai līdzās esošā Āpšu ala atrodas Ziemeļvidzemes reģionā, kur, spriežot pēc arheoloģiskajām un folkloras liecībām, ziedošana alās pastāvējusi līdz pat 19. gs. Vairākas no šīm alām sauktas par Velnalām. Līdz ar to Vīksnu Velnala ar zināmu piesardzību pieskaitāma gan mitoloģiskajām, gan kulta alām. (S. Laime. Svētā pazeme. Latvijas alu folklora. – Rīga, Zinātne, 2009., 247.–250. lpp.)