Zaļie Dievnami

Maršruts:

Embūte – Laža – Turlava – Valdemārpils – Lībagi – Valgale – Ezere – Vaiņode

Kopējais garums: 353,00 km

Ieteicamais transporta veids: autobuss, autotransports

Ieteicamais laiks: pavasaris, vasara, rudens

Pavadītais laiks: 2 dienas

Senie kurši bija izveidojuši savu īpatnēju, noslēgtu kultūrvidi, kurā līdz visjaunākajiem laikiem tika saglabātas daudz noslēpumainas tradīcijas. Ar Elka birzīm un mežiem, kurus dēvēja par Zaļiem Dievnamiem jeb svētnīcām saistīti daudzi senāki un jaunāki, vilinoši un baisi nostāsti, kas liecina, ka senās svētvietas savu spēku nav zaudējušas vēl šodien.

Pirmais objekts ceļojumā ir Embūtes upurkalns – tā ir Svētvieta, par kuru ir samērā maz informācijas, jo ir relatīvi nesen atklāts objekts. Tālāk var doties uz Aizputes pusi apskatīt Lažas Elku birzi ar vairākiem svētavotiem. Kādreiz pie Elku birzs tuvumā atradās arī kapsētas – senču mājvietas, ko dēvēja par aizsaules vārtiem, kas liecina par kuršu mirušo un dzīvo vienotību. Atrašanās Aizsaules vārtos bez vajadzības varēja vieglprātīgam cilvēkam nest nelaimi. Vēl ātrāk nelaime atsteidzās, ja tika postīti svētās birzs koki vai avoti. Viens no visinteresantākajiem Zaļajiem Dievnamiem šajā maršrutā ir Ķoniņciema Elka birzs Turlavā pie Kuldīgas. Ķoniņciema Elka birzī jeb Elkā 20. gadsimta sākumā augušas divpadsmit ļoti resnas liepas ar sagrieztiem, kupliem zariem un lieliem dobumiem. Ja ar šo liepu zariem, arī sausajiem, Ķoniņciemā kāds uzdrīkstējās kurināt plīti, ēka nodega, ja ar tiem žāvēja gaļu – tā sadega. Ķoniņciema iedzīvotāji – kuršu Ķoniņu pēcteči – pēc savas pieredzes zināja: ja cirta vai lauza Elkas kokus, ciemā vai nu izcēlās ugunsgrēks, vai traģiski aizgāja bojā pats postītājs. Sešdesmitajos gados, remontējot Kuldīgas–Aizputes šoseju, tā tīši vai netīši tika izbūvēta tieši caur Ķoniņciema svēto birzi. Jau būvdarbu laikā notikušas dažādas neizskaidrojamas ķibeles ar tehniku — trūkušas traktoru kāpurķēdes, lūzuši kravas auto tilti un kloķvārpstas. Transporta līdzekļi, svētbirzij caurbraucot, bieži bojājušies arī vēlāk.

Tālāk dosimies pie pārsteidzošās Valdemārpils elku liepas. Šī liepa ir resnākā Baltijā apmēram 400-500 gadus veca. Elku liepa ir viena no pazīstamākajām un populārākajiem dižkokiem Latvijā. Pēc nostāstiem tā it kā esot bijusi sens Svētaiskoks. Tad dosimies uz Vanagkalnu (upurkalns), kur pēc nostāstiem netālu atradusies arī sapņu birzs, kurā zīlnieki senatnē skaidrojuši sapņus. Veci ļaudis runā, ka senos laikos pie Vanagkalna bijusi sena kapsēta.

Tālāk mūsu ceļojums aizvedīs pie viena no skaistākajiem Kurzemes pilskalniem,- Mežītes pilskalna un Mežītes elku kalna. To ir ieteicams apskatīt ikvienam, kurš interesējas par Latvijas senatni. Par pilskalnu ir vairākas teikas, populārākā ir par kādu vīru, kas gribējis uzart kalngalu. Arkls nezin kur aizķēries un zirgs to vairs nav varējis pavilkt. Tad vecais vīrs sācis lādēties: „Kas, pērkons, te ir?” Tā izrādījās bijusi katla stīpa, bet pats katls nogrimis , tādēļ, ka vīrs lādējies. No katla vīrs izkalis trīs lemešus. Nākamais objekts,- Valgales Baznīcas kalns.

Dosimies tālāk apskatīt Velna kapa akmeni. Starp Mežūbulaišu un Vilktauru mājām pie mazas upītes ir akmens uz ,kura ir divas pēdas ar spicu papēdi. Otrā pusē upītei ir neliels kalns – Pērkoņkalns. Zem šī kalna ir garens akmens – Velna kaps. Kad Velns skrējis pār akmeni, atstājis tur pēdas un pārskrējis pār upīti, Pērkoņkalnā stavējis Pērkons un sviedis Velnam ar ozola nūju un to nositis. Velns aprakts zem šī kalna un akmens uzvelts virsū kapam.

Tālāk var aplūkot Mežūbulaišu Pēdakmeni. Mežūbulaišu apkārtne ir teiksmaina vieta. Par to zināmas vairākas teikas, kurās norādītas vietas, kur atroadas Velna akmens. “Saimnieks pie purva, kur bijis liels akmens redzējis savādu radījumu – pa pusei cilvēku, pa pusei govi – velnu. Puiši skrējuši ar bomjiem velnu sist nost, bet velns sabijies un bēdzis. Skriedams tas uzlecis uz akmeņa un ieminis tur divas pēdas.”

Un tagad dosimies uz pēdējo objektu mūsu ceļojumā Elkuzemes Acs avots. Strauta ūdens temperatūra ir nemainīga. Pat vislielākajā ziemas salā strauta avoti neaizsalst. Apkārtējie iedzīvotāji šim ūdenim piedēvē daudzas dziednieciskas īpašības, sevišķi acu un nervu slimības. Slimās acis vairākas reizes izmazgājot ar strauta ūdeni, tās izveseļojoties.