Zilaiskalns ar Upurakmeni

Apraksts

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis (VKPAI 2455). Zilākalna absolūtais augstums ir 126,7 m vjl., un tas paceļas 66,6 m virs apkārtējā pārpurvotā un lēzeni viļņotā līdzenuma. Zilaiskalns sastāv no ledāja sabīdītās smilts, zem kuras atrodas oļu piejaukums. Nogāžu lejasdaļā ir akmeņainas mālsmilts un grantsmilts zvīņveida uzbīdījumi. Zilaiskalns ir viena no nozīmīgākajām kulta vietām. Tā nosaukums saistīts ar blāvi zilo miglu, kas ietver kalna virsotni (SIA Vietas, 2005–2012f, ER). Zilākalna kulta vietu komplekss ir sastāvējis no svētajiem kokiem, kalniem, birzs, avota, kultakmeņiem. Atsevišķie pauguri ap centrālo virsotni tiek saukti par Dievu kalniem. Katram no tiem ir bijis savs nosaukums, piem., Upurkalniņš, Avotiņkalns, Oļu kalns, Jāņa kalns. Zilaiskalns ir dabas liegums, kas atrodas Valmieras rajona Kocēnu pagastā ar kopējo teritoriju 118 ha (Sokrata Tautskola, 2011–2012, ER). Atrodas Dabas lieguma „Zilaiskalns” un Natura2000 teritorijā. A/S Latvijas Valsts Meži pārvaldījumā.

Stāstījums

Tautas teikās, nostāstos Zilākalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis” Zilaiskalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi. Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža, un uzlicis kalnā akmeni. Šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucas ar Lietuvas Sēlijā stāstīto par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes un Salacas upju krastiem. Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem — upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem (Valtenberga, 2010, ER). Tiek uzskatīts, ka nosaukums „Zilaiskalns” ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu „zils”, bet gan ar lietvārda sakni „sil” vai „zil”, kas būtiski saistīta ar vārdu „zīlēt” vai krievu valodas vārdu „sila” (spēks) (SIA Vietas, 2005–2012f, ER). Tur, kalna augstākajā vietā, senāk burbuļojis svētais veselības avotiņš. Tad, kad avotiņš izžuvis, Mujāniešu zeltenes stādījušas un kopušas puķes. Līgo svētkos, Jāņos (..) tur sapulcējās tauta gan braukšus, gan kājām (..) Dzīroja, dzēra līdzi ņemto miestiņu, ēda sieru un karašu, dejoja, gāja rotaļās, dziedāja. „Zviedri gribējuši (Zilajā) kalnā nostiprināties, sākuši tur rakt (vaļņus) un cirst kokus, kas tautu ļoti uztraucis. Tad Pērkoņa tēvs ar lietus gariem nācis tautai palīgā, un zviedriem šis postošais darbs bijis jāpārtrauc. Nu tauta dziedājusi pateicības dziesmas dieviem, kas zviedrus aizdzinuši.” (K. Bukums, 1974) „Vecmāmiņa stāstīja par Zilokalnu kā par teiksmainu vietu. Tur ik Jāņu vakaru gājuši ļaudis uz svētkiem no visiem novadiem, pat no tālienes. Kas vien varējuši, tie gājuši, tik vecīši un mazi bērni palikuši mājās. Dažreiz palikušas tukšas mājas, visi aizgājuši uz Zilokalnu. Durvis neviens nav slēdzis. Galdā uzlikta maize, siers, piens — lai tie, kas nāktu no tālienes, varētu ienākt, atpūsties un spirdzināties. Zilākalna virsotnē bijis avotiņš, kuru turējuši svētu. Reiz kāda māte avotiņā mazgājusi bērna drēbītes, avots apskaities un pazudis.” (Latviešu tautas teikas. 1991)